Kapusvētki — tradicionālais un mainīgais

„Atceries Latvijas ziedošās kapsētas, kur tu varēji sastapties ar aizgājušo tuvinieku dvēselēm kā rožu dārzā un dalīties ar tiem savās bēdās un priekos, ja tev tuvinieku nebija starp dzīvajiem,” savulaik tēlojumā „Piemini Latviju!” rakstīja Jānis Jaunsudrabiņš.

Cieņu pret aizgājējiem pauž jau senie ugunskapi un kapu uzkalniņi, bet kapusvētku svinēšana ir kristietības ieviesta tradīcija. Ziņas par kapusvētkiem aizved uz 18. gadsimta beigām, 19. gadsimta sākumu. Pastāv arī leģenda, ka kapusvētki radušies 19. gadsimta sākumā — kāds Zaubes mācītājs ievērojis, ka dievkalpojums nebijis kupli apmeklēts. Izrādījies, ka ļaudis rušinās kapos, nevis apmeklē baznīcu. Tad mācītājs ar visu draudzes kori devies noturēt dievkalpojumu kapos, un pēc laika šāda prakse izplatījusies arī citviet.

Tautasdziesmas vēsta par mirušo atdusas vietu apmeklēšanu, kapu kopšanu un apstādīšanu: „Laižiet man rozes sēt/ Kapsētiņas maliņā;/Tur guļ man tēvs, māmiņa,/ Tur īstie bāleliņi.” Pirmie kapus izdaiļot ar ziediem sākuši brāļu draudžu piederīgie 18. gadsimta beigās, un tā joprojām pirms šiem svētkiem tuvinieki sakopj kapu kopiņas un pušķo tās ar ziediem.

Padomju laikā kapusvētku publiskajās uzrunās tika pausta arī padomju ideoloģija, aizsākās Tēvijas karā kritušo pieminēšana. Par kapusvētku norisi liecina piemiņas/dziesmu lapiņas, un senākās Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja krājumā ir vairāk nekā simt gadu vecas. Tā uzzinām, ka, piemēram, 1960. gadu sākumā kapusvētki iesākās ar dziesmām „Ar kaujas saucieniem uz lūpām”, „Tev nebrīves smagajos spaidos”, „Ērglēns”. Bet kapi bija arī vieta, kur parādījās cilvēku patiesie uzskati, noliekot ziedus vai svecītes pie režīma neatzītu latviešu kapiem. Kapusvētki ir tradicionāla radinieku, novadnieku tikšanās reize, kad aprunājas, dalās atmiņās. 

Visai pretrunīgas atsauksmes ir iznācis lasīt par Jaunā Rīgas teātra izrādi „Kapusvētki” (pirmizrāde notika 16. maijā Vīnē), līdz pat replikai, ka „latvieši ir apsēsti ar mirušo pieminēšanu”. Tad nāk prātā kāda Kurzemes mācītāja retoriskais jautājums, ka varbūt vairāk jāpievērš uzmanība dzīvajiem, jo mēdz teikt, ka reizēm cilvēki ar rūpēm par tuvinieku kopiņām cenšas dzēst dzīves laikā sakrāto attiecību parādu. Kapusvētkos krustojas garīgā un laicīgā dimensija, kapusvētki ir viens no cilvēku kopīgi veiktajiem rituāliem, arī ar to atšķiramies no citu tautu kultūras, kur nav tik daudz ar kapiem saistītu tradīciju.

Pirms diviem gadiem Latvijas Kultūras akadēmijas studente Māra Alksne rakstīja bakalaura darbu „Latviešu bēru tradīcijas Madonas novadā senatnē un mūsdienās”, un Latvijas Zinātņu akadēmijas „Letonikas” programmas ietvaros viņa veica aptauju „Bēru ieražas Madonas novadā” (ietverot toreizējo Madonas rajonu un vēl dažus pagastus), izsūtot anketas pašvaldībām, Madonas muzejam. Rezultātā bakalaura darba tapšanā, atbildot uz virkni jautājumu par bēru tradīcijām, arī kapusvētkiem, palīdzējuši daudzi Madonas un citu novadu iedzīvotāji: A. Aivare, Z. Āboliņa, S. Balode, Ā. Baņukalne, Dz. Bardauska, Dz. Birne, L. Calmāne, I. Grudulis, V. Kalniņa, E. Koļesņikova, I. Kupča, L. Laizāne, M. Lielupe, A. Lūse, J. Mālniece, K. Melkina, T. Millers, V. Mīlgrāve-Ozoliņa, A. Opincāne, V. Priete, V. Smiekova, M. Šmite, Z. Zeltiņa, S. Zepa (izmantojot arī M. Kančas, O. Serdānes, A. Tropas, N. Tropas, V. Tropas stāstīto), V. Zepa, N. Ziediņa. Pētījumā izmantotas arī Madonas muzeja speciālistu Ilzes Gaujēnas sniegtās ziņas par Liezēres pagastu un Laimdotas Ivanovas materiāls par bērēm Lubānā 2007. gadā ar bēru ceremoniju vadītāju Ingunu Kaņeponi, kā arī fotogrāfijas no muzeja krājuma.

Ieskats Māras Alksnes apkopotajā informācijā par kapusvētku tradīcijām (saīsināts): „Kapusvētki Madonas rajonā tiek ļoti svinēti. Vietējā laikrakstā tos izziņo vismaz kopš 20. gadsimta 30. gadiem. Cesvaines draudzē pirmo reizi kapusvētki pieminēti 1831. gadā. Kapos mācītājs saka runu, Ļaudonas kapos pat ir speciāla kancele šim gadījumam. Kā apliecināja teicēji, kas sniedza atbildes uz aptaujas anketas jautājumiem, kapusvētkos visi radinieki satiekas, arī bērni un jaunieši. Kapusvētki ir ļoti svarīgs notikums, un to dēļ cilvēki atliek visus iecerētos darbus un plānus, jo tā ir diena, kad visai ģimenei ir jābūt kopā, lai izrādītu cieņu aizgājējiem. Liezērē pat padomju varas laikos nevienu gadu kapusvētki nav iztrūkuši. Pēc tam bieži rīkoja zaļumballi, reizēm pat kādu teātra izrādi. Šī tradīcija turpinās mūsdienās. Kapusvētki ir arī tā diena, kad rīko atbēres, ja iepriekšējā gadā kāds ir nomiris. Tā darīja agrāk un — pēc saņemtajām atbildēm uz aptaujas anketu — tā dara vēl joprojām. Šie svētki liecina par cilvēku garīgo saikni ar aizgājējiem un savā ziņā arī par to, kā cilvēki uztver nāvi. Šis notikums ir svētki, kad tuvinieki ar mīlestību piemin savus aizgājējus.” 

Autors: LAIMDOTA IVANOVA
Attēls no Madonas muzeja krājuma