Vasaras tuvākie vai tālākie ceļi, iespējams, kādu aizvedīs arī līdz Jāņa Zābera muzejam Meirānu „Vecajā Ceplī”, kur vecā Meirānu—Lubānas ceļa malā Aiviekstes tuvuma un koku ieskautajās operdziedātāja dzimtajās mājās ierakstos skan viņa balss.
Šogad Jānis Zābers (1935—1973) piepulcētos septiņdesmitpiecgadnieku saimei. Staigājot pa muzeju un apkārtni, domās var paceļot atpakaļ laikā. Jāņa Zābera vecāki Oskars Vilhelms Zābers un Marija Emma Pureniņa satikās Lubānas pusē, un 1923. gada 19. maijā Lubānas luterāņu baznīcā viņus salaulāja mācītājs Mārtiņš Celmiņš. Jaunā ģimene sāka dzīvi „Vecajā Ceplī” kopā ar Oskara māti, māsu, audžutēvu un 1926. gada 17. oktobrī sagaidīja pirmdzimto — Miervaldi Vili. 1935. gada 11. augustā ap deviņiem vakarā ģimene kļuva bagātāka ar otru dēlu, un mazo Jāni Uldi nākamā gada 31. maijā nokristīja Lubānas luterāņu draudzes mācītājs Augusts Edgars Hincenbergs. Kūmās bija četri Pureniņi: Rihards, Alija, Anna un Jānis.
Pirmo dzīves gadu Jānis pavadīja mammas un tēva istabā, kas bija otrajā stāvā labajā pusē, vēlāk tā kļuva par Jāņa istabu, bet vecāki savu iekārtoja otrā stāva kreisajā pusē. Jāņa vecākā brāļa istaba bija pirmajā stāvā labajā pusē, tur arī šobrīd ir dzīvojamās telpas.
Vietā, kur bija Jāņa istaba, arī tagad atrodas ģitāra. To dziedātājs tvēra uzreiz pēc ierašanās mājās, un tad allaž vispirms skanēja „Kad atkal ziedēs mans rožu krūms”. Ģitāru Jānim par pirmo algu kolhozā 1949. gadā nopirka Miervaldis. Jānis spēlēja arī vijoli, flautu un cītaru, muzicēja dzimšanas dienās, kāzās un citos pasākumos lauku kapelas sastāvā kopā ar brāli, tēvu, Eduardu Sēbriņu. Tēva vietā vēlāk sāka spēlēt Miervalža sieva.
Jānis Zābers astoņpadsmit mūža gadu dzīvoja „Vecajā Ceplī”, un arī vēlāk viņš šeit labprāt pavadīja brīvos brīžus, baudot vasaru, sauli, Aivieksti (īpaši, ja vaļasprieks jau kopš bērnu dienām ir makšķerēšana) un koku paēnu. Savulaik Jāņa Zābera tēvabrālis, arī Jānis Zābers, pirms iesaukšanas armijā Pirmā pasaules kara laikā iestādīja osi ar domu, ja koks augs, tad viņš atgriezīsies. Osis auga, un Jānis Zābers atgriezās, mira vēlāk no kara laikā iegūtas tuberkulozes.
Jau 1930. gadu otrajā pusē arī mazais Jānis, vairāk gan pildot ūdens pienesēja pienākumus, un Miervaldis stādīja bērzus abpus ceļam. 1970. gados saimniecības direktors lika bērzus nozāģēt, palika vien neliela rinda. Upes pusē kādreiz auga divas vecas milzīgas egles, ap 1950. gadu vienu izgāza vējš, otrā vēlāk iespēra zibens. Mežs tajā ceļa pusē saaudzis kopš 1960. gadiem, pirms tam tur bija zirgu aploks. Ozols pļaviņā pie Aiviekstes pēdējos gadu desmitus tiek saukts par Jāņa Zābera ozolu, bet sākotnējais vārds ir bijis Jāņu ozols, jo te svinēti Jāņi.
Pie „Vecā Cepļa” mājām izsenis auguši ceriņi, pie klētiņas — baltās rozes. Bet kas saglabājies un kas vairs tikai atmiņu stāstos — to var pārbaudīt, te ciemojoties. Savukārt mazliet mirkļu no Meirānu vasarām un piemiņas koncertu gaisotnes aplūkojami Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālēs.
Autors: LAIMDOTA IVANOVA
Foto no Madonas muzeja krājuma