Izskanējis starptautiskais glezniecības plenērs „Laisma", kas no 21. jūlija līdz 1. augustam ritēja Vestienā.
Šogad plenērs notika desmito gadu, tajā piedalījās kupls dalībnieku skaits – 30 mākslinieku.
No Madonas reģiona plenērā strādāja Kristīne Šulce, Sanita Ozola, Ērika Aleksejeva un Vita Krūmiņa (Cesvaine), Olita Šlesere (Kalsnava), Laima Šlosberga, Dace Broka, Ligija Bodniece, Zane Beģis-Begge (Madona), Maija Jakoviča, Valērijs Baida un Agris Sārs (Aronas pagasts), vietējos iedzīvotājus pārstāvēja Maija Žube un Ņina Elsiņa no Vestienas. Pārējie mākslinieki bija ieradušies no tālākām Latvijas vietām, bet trīs autori bija mērojuši ceļu no Taivānas, viena māksliniece – no Igaunijas.
– Kopš Mākslas akadēmijas laikiem glezniecības plenērā pilnasinīgi neesmu darbojusies, – gandarīta par iespēju atrauties no sadzīves darbiem, sacīja cesvainiete Kristīne Šulce. – Brīnišķīga atmosfēra, brīnišķīga vieta. Atklāti runājot, man personīgi nav viegli, jo nedrīkst negleznot – ja tu kādu laiku neglezno, tad nekas arī nesanāk.
Jāiešūpojas, jāiegleznojas, nekas nenotiek uzreiz. Jauki, ka šeit ir profesionāļi, kuriem glezniecība ir ikdienas mīlestība un darbs. Viņi sen atraduši sevi, strādā no vienas gleznas pie otras, dienā rada vairākus darbus. Man ir tā, ka es kaut kādā vietā esmu apstājusies, tagad jāielec laivā. Esmu te, un ir ārkārtīgi grūti, bet redzēt, kā glezno Andrejs un Juris Ģērmaņi, Agnija Ģērmane, Vita Merca, Laila Balode – vienā vietā skatīt tik daudz rokrakstu, protams, ka tas ir tā vērts. Un visas tās sarunas, fakti, kas nav parādījušies nevienā mākslas vēstures grāmatā, – tas, ko šie cilvēki pārzina, stāsta par kādreizējiem laikiem, par latviešu māksliniekiem, par viņu dzīvi un laiku, ko izjutuši kā lielo autoru skolnieki un draugi, tas ir vienreizēji. Tā nav līšana virtuvē vai privātajā zonā, bet mākslas aura, mākslas gars, kas ārkārtīgi uzlādē un man, kas esmu iegājusi savā dzīvē un ikdienā, ir neatsverami palīdzējis. Māksliniekam ir nepieciešama pašizpausme un sevis meklējumi, mēs visi tiecamies sevi atklāt un vienlaikus – piepildīt.
Plenēra ritumā savus spēkus izvērtēja arī kusēnietis Agris Sārs.
– Šogad jūtu, ka iespaidi Vestienā sāk izsīkt, laikam būs kas jāmaina, – rosināts uz sarunu, aizdomājās Agris Sārs. – Iestājusies pārsātinātība, varbūt iespaido arī lielais karstums un tas, ka zaļuma apkārt ir pārāk daudz un daba ir pārāk vienveidīga. Bet tās ir manas iekšējās problēmas, vietai un cilvēkiem jau nav nekādas vainas. Turklāt iespēja pastrādāt tik tuvu mājai ir laba un slavējama. Mājas solī gleznošanai nav tik daudz laika, savu prasa mājas darbi un pienākumi.
Plenēra darbus Agris Sārs neuzskata par pabeigtiem mākslas darbiem, tās drīzāk ir skices. – Esmu sagleznojis vairāk nekā 30 etīžu, visus līdzņemtos kartona krājumus būšu izsmēlis, – pasmaidīja viņš.
Vasaras sākumā Agrim bija iespēja būt Somijā, tur redzētais rosina pārdomas. „Brauciens nebija saistīts ar gleznošanu, tas bija saistībā ar projektu un skolas darbiem. Somijā daba ir skarbāka, un man kā ziemeļniekam tas bija tīkamāk, nekā dienvidu motīvi. Tur pamanīju tādas lietas, kas varētu noderēt gleznošanai.
Skandināvijā esmu bijis diezgan daudz, vienu vasaru jau esmu gleznojis Zviedrijā."
Franču filozofs Žans Liks Nansī savulaik teicis, ka „gleznot nenozīmē nedz attēlot, nedz pārklāt virsmu; drīzāk tas nozīmē absolūtā „te ir" skārumu".
Aizdomāties, ko darbu autoriem nozīmē gleznošana, plenēra ietvaros šogad rosināja kāds jaunums – pie Vestienas pamatskolas 28. jūlijā noorganizētais filozofijas vakars. Uz to bija aicināts filozofs Ansis Zunde no Rīgas, savas pārdomas par fotogrāfiju izteica melnbaltās fotogrāfijas meistars Andrejs Grants.
– Filozofija nav nekas cits kā rūpes par patiesību, – priekšlasījumu iesāka Ansis Zunde. – Par patiesību zināšanu laukā, patiesību politikā, mīlestībā un mākslā.
Nolasīšu izaicinošu teikumu, par kuru ir vērts padomāt. To teicis franču filozofs, eksistenciālists Moriss Merlo-Pontī, un tas skan tā: „Glezniecība turas pie nostrādāta jēgas auduma. (..) Tikai gleznotājiem ir tiesības lietas skatīt, bet nav pienākuma par skatīto spriest."
Filozofs piebilda, ka gleznotāji glezniecību uzglezno, nevis par to izsakās vai spriedelē. Turklāt labiem māksliniekiem ir pa spēkam ne tikai uzgleznot ārēji tveramo, bet atklāt lietu būtību. Kā piemēru viņš minēja pagājušā gadsimta beļģu sirreālista Renē Magrita darbu, kurā atveidota pīpe. „Šī nav pīpe" – tādu parakstu zem pīpes attēla pērnā gadsimta 20. gadu nogalē savā gleznā „Tēlu nodevība" licis pazīstamais beļģu sirreālists Renē Magrits. Kad aizvadītajā pavasarī iznāca būt Briselē, Renē Magrita muzejā, redzēju, ka ar līdzīgiem vizuāliem un jēdzieniskiem paradoksiem mākslinieks savos darbos daudzkārt mēģinājis atgādināt par redzamās pasaules iluzorumu un virspusību. Tas, ko mēs mānīgi uztveram kā objektīvu un patiesu realitāti, ir tikai kāda niecīga daļa vai šaurs aspekts no kaut kā daudz slēptāka un lielāka. Neiedziļinoties darbā, pamanītais ir tikai viens realitātes variants starp daudzām citām iespējamībām. Savos darbos Magrits pastāvīgi slēpis savas domas pēdas, tāpēc šie darbi spēj arvien pārsteigt, pārvēršot acīmredzamo noslēpumā.
– Magrita glezna ir glezna par glezniecību, – komentēja Zunde, no savas puses uzsverot, ka ir trejādi skatieni: reāls skatiens – tāds, kas pielīdzināms optikai; otrs skatīšanās veids ir tad, kad vajadzīgs kāds, kuram piemīt spēja teikt „es"; trešais ir augstākais jeb simboliskais skatiens, kurā skatiens dzīvo kopā ar vārdu pasauli.
Filozofs mēģināja pierādīt, ka gleznas būtība neatklājas steidzīgam skatītājam, kas skrējēja paviršajā skatījumā mākslas darbā ierauga tikai un vienīgi „pīpi". Mākslas darbā līdz ar optiski redzamo iekodētas papildu dimensijas, bet darba pilnīgai uztveršanai vajadzīga iedziļināšanās.
Šo domu no savas puses paturpināja Andrejs Grants, uzsverot, ka fotogrāfijā, kas ir dokumentāls žanrs, svarīgi ietvert faktu, simbolisko līmeni, bet vispilnīgākā bilde ir tad, ja tajā uzplaukst tēls.
Autore: INESE ELSIŅA
ANDREJA GRANTA foto