Desmit dienas – no 20. līdz 30. jūlijam – Madonā rit mākslas plenērs „Radi Madonā!". Tas īstenojas Eiropas Komisijas atbalstītā projekta „Nāc draugu pulkā" ietvaros un uz Madonu atvedis septiņus ārzemju autorus un desmit Latvijas māksliniekus.
Ikdienas solis plenēra dalībniekiem saistās ar Madonas mākslas skolu, kur top mākslas darbi, bet vakaros viņi dodas uz Cesvaines pusi, kur Grašu ciematā sarunātas naktsmītnes.
30. jūlijā Madonas izstāžu zālē redzēsim plenēra noslēguma darbu izstādi (atklāšana – pulksten 16). Nedēļas gaitā apskatei publiskās vietās jau bija izlikti dažu autoru uzgleznotie darbi. Pilsētas aktīvajā zonā pie veikala „Rimi" otrdien sastapu Kristapu Višu – otrā kursa studentu no Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles. Kristaps uz statīviem bija izlicis visai ietilpīgu gleznu ciklu.
– Madonā man ļoti patīk, – neslēpa jaunais mākslinieks. – Ja salīdzinu ar Rīgu, šeit visi viens otru pazīst, pilsēta ir sakopta un valda draudzīga atmosfēra. Madonā ir daudz ko gleznot, pagaidām strādāt nav apnicis, un tas pilnībā ir Madonas efekts.
Kristaps atklāja, ka, ieraugot plenēra apstākļus, viss apgriezies ar kājām gaisā. „Uz Madonu atbraucu gleznot ainavas, bet šobrīd nav uzgleznota neviena. Vispirms visus pamatus nogruntēju sarkanus, uzsākot gleznot, sapratu, ka tie ainavu glezniecībai neatbilst. Darbojoties Madonas mākslas skolā, atklāju labu rekvizītu telpu – ar daudziem priekšmetiem no Grieķijas klasikas, tur ir arī veci kauli un dažnedažāda cita atribūtika. Tas viss noderēja manām klusajām dabām – liku uzstādījumus un gleznoju stāstus. Darbos mēģinu kāpināt izteiksmi, lai kauli ir agresīvāki, balalaiku gleznoju kopā ar Dāvida ausi, mani attēlotie gludekļi draudzējas, lampiņas atzīstas mīlestībā, tējkannas uzrunā viena otru. Priekšmetos meklēju sajūtu ierosinātājus, jo uzgleznot tos tikai priekšmetiski būtu vidusskolas līmeņa darbs. Tas skatītājus nesaistītu, tāpēc veidoju noteiktas attiecības, ar savu glezniecību vēlos panākt, lai priekšmeti atdzīvojas."
Kristaps komentēja, lai gan Romas Cēzars dzīvē neesot bijis diez ko cilvēcisks, autors panāk, ka viņa darbā Jūlijs Cēzars skatās uz taureni un diktatora raksturs neviļus mainās.
Līdzīga maiņa notiek ar Afrodīti, kad viņa uzliek saules brilles, vai ar Dāvidu, kas tobrīd skujas. – Vēl man ir viena ugunīgā klusā daba ar lodlampu, vecu lampu un sērkociņiem, – stāsta Kristaps, piebilstot, ka dažs var iebilst – kāds te sakars ar Madonu, ja darbos parādās pavisam kas cits. – Bet tam visam sakars ir tāds, ka gala rezultātā taps personālizstāde Rēzeknē ar nosaukumu „Es neesmu plenērists – plenērs Madonā", – savu lielo nodomu atklāja jaunietis. – Jebkurā gadījumā šie visi ir darbi, kas tapuši Madonā, un priekšmeti, kas rosināja radošo domu, arī atrodas Madonā.
Svarīgi, ka līdz šim Kristaps aizrāvās ar cita veida glezniecību – viņš lika krāsu uz krāsas, tā veidojot jaunas krāsu nianses. Madonā atklāta vēl nepielietota gleznieciskā valoda. – Tas ir glezniecisks paņēmiens ar agresīvi sarkaniem vai retro brūniem foniem, kad uzklāju tīru baltu krāsu un ēnu pusē ieklāju dekoratīvi zaļu, sarkanu, zilu, – skaidroja mākslinieks. – Īsā laikā tā spēju efektīgi parādīt dažādus priekšmetus. Atrastais noderēs arī turpmāk, jo plenērs nav mūžīgs, tikai 10 dienas, tāpēc jākoncentrējas un jāpanāk spēcīgs rezultāts. Esmu iestrādājies, plenērā mēģināšu radīt 40 pabeigtus darbus.
Taujājot, kā madonieši reaģē uz ielās izlikto mākslu, Kristaps priecājās, ka komunikācija ar garāmgājējiem notika. „Interese parādījās uzreiz. Saņēmu pat komplimentus, un tas ir stimuls turpināt. Jūtos novērtēts, kaut nākas atzīt – tas ir nedaudz mežonīgi – izlikt savus darbus uz ielas. Man tā ir jauna pieredze, esmu kā dzejnieks, kas bulvāros lasa dzeju, tā ir kā neliela performance."
Plenēra darbi paliks autoriem, vienīgi madoniešu Daiņa Purena un Zahara Znaidjonova lielformāta darbs grafiti stilā pēc plenēra būs dāvana pilsētai.
Dainis Purens ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes ekonomikas fakultātes 4. kursa students, brīvajā laikā viņš aizraujas ar vizuālām lietām. – Madonā esmu nedēļas nogalēs, paralēli studijām piedalos dažādos projektos, – pastāstīja viņš. – Madonā taisu trafaretus, krāmēju tos somā un vedu uz Rīgu, kur pamatā ir pasūtījumi.
Madonā Daiņa Purena vizuālais rokraksts atpazīstams pēc Mildas jeb stilizēta Brīvības pieminekļa sievietes tēla atveida Saules ielas pagalmā. – Sākumā digitāli strādāju ar fotogrāfiju, tad veidoju trafaretu, griežu kartonus, tos kombinēju, pēc tam ir darbs ar krāsu baloniņiem, – tehnoloģisko pusi darba procesam atklāja autors. – Šajā plenērā abi ar Zaharu nolēmām pieturēties pie konkrētās tēmas, tomēr radīt ne Madonas skatu. Izdomājām, ka jāuztaisa bilde ar cilvēku, kas Madonas pusē virza mākslas dzīvi. Manā uztverē tā ir māksliniece un muzeja izstāžu organizatore Inese Jakobi. Mūsu darbs būs uz 2×2 metri liela linu audekla, kam apkārt apvilkts rāmis. Redzēs, kā cilvēkiem patiks, vai vispār to gribēs kur izstādīt. Tas nebūs klasiski smuks portrets, drīzāk alternatīvs mākslas darbs. Abi ar Zaharu aizgājām pie Ineses Jakobi, izstāstījām savu ideju, un viņa piekrita. Tikai nosmēja, ka daži cilvēki izskatās labi vienmēr, viņa izskatoties labi kā zaķītis (un salika aizmugurē rokas kā ausis). Darba process ir ļoti apjomīgs un laikietilpīgs. Zaharam pararēli ir darbiņš, tā nu divas rokas var izdarīt mazāk nekā četras, strādājam naktīs.
Uz jautājumu, kāpēc Dainis studē ekonomiku, nevis mākslu, viņš atbildēja: – Pēc skolas nebiju izdomājis, vai tiešām tas ir nopietni, jo darbošanās mākslas lauciņā ir mans hobijs. Neesmu mācījies mākslas skolā, tāpēc nolēmu apgūt ekonomiku. Ja pēc augstskolas vēl ko tādu darīšu, vienmēr varēšu atrast sev piemērotu studiju programmu arī šajā virzienā. Ekonomijas fakultāte noder, lai saprastu, kas un kā dzīvē notiek, tur apgūstu pamatprincipus, kas noderēs turpmāk. Zīmēšanu, ja gribēšu, varēšu piemācīties jebkurā brīdī – tāds bija mans apdoms.
Taujāts par plenēru, Dainis bija lakonisks – kaut tādu pasākumu būtu vairāk. „Ar Zaharu esam nedaudz ārpus visa, jo pārējos satiekam tikai pusdienās. Divatā strādājam Madonas bērnu un jauniešu centra telpās. Vairākas naktis esam darbojušies līdz pieciem rītā, jo dienā, kad ārā ir plus 30, neko padarīt nevar. Kopumā mūsu darbam nepieciešamas savas 80 stundas, jo izejam uz kvalitāti un process ir laikietilpīgs. Latvijas mērogā cenšamies uztaisīt tā, kā neviens līdz šim nav darījis. Uz to sevi noskaņoju vienmēr."
Pateicoties Dainim, Madonā īstenojās projekta „Vecāki un bērni" vizualizācijas. Tie ir fasāžu noformējumi vairākās pilsētas vietās. Viņa darbi ir gan Madonā, gan Rīgā – dzīvokļos, sporta veikalos. – Berga bazārā nesen tika atvērta picērija par sardīņu tēmu, tur noformēju 60 kvadrātmetru lielu telpu, – piebilda Dainis. – Madonā mans zīmējums redzams, ejot uz Raiņa ielu, un pretim Beķerijai, kur kādreiz bija „Akācija". Pamatā visi ir privātie projekti, jo tas tomēr ir dārgs prieks.
To, ka puisis ir sabiedriski aktīvs un mērķtiecīgs, pierāda arī Madonā savulaik izveidotais skeitparks pie Priežu kalniņa. – Bēdīgi, ka tagad nekas tur nenotiek, jo rampa ir pārplēsta, – nopūtās Dainis. – Toreiz, kad konstrukciju uzcēla, tā bija lielākā rampa republikā. Rīdzinieki prasīja Madonai, vai var to dažkārt aizņemties no mums. Es pats gan drīz beidzu braukāt ar skrituļdēli, man parādījās citas prioritātes.
Atvadoties Dainis pamet gaisā labu ideju: – Esmu novērojis, ka portālā draugiem.lv daudzi liek bildes no neparastām vietām. Madonai, manuprāt, nepieciešamas vairākas šādas vietas, kur būtu oriģināli akcenti, jo visi gribēs nobildēties tieši tur. Jau tagad foto pie Mildas ir apritē, bet varētu izveidot īpašu taku ar dažādiem tēliem uz māju fasādēm un teiku tam visam klāt. Tūristiem būtu interesanti un vietējiem cilvēkiem tāpat.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto