Ērgļu novads bagāts ar cilvēkiem, kuriem rakstīts vārds sirdī izauklēts, uz papīra uzlikts un tautā apbrīnots.
Te jāmin mūsu literatūras klasiķis Rūdolfs Blaumanis, rakstnieki Jānis Grots, Zinaīda Lazda, Jānis Sirmbārdis un Valdis. No jaunajiem rakstniekiem – Daina Grigorjeviča, Andris Priedītis un šobrīd jau labi zināmā Linda Šmite, liepkalniete, Bebru pamatskolas skolotāja.
Tā ir liela uzdrīkstēšanās – sākt rakstīt un radīt ko savu, vienreizēju un neatkārtojamu. Filologs tik labi prot izanalizēt daiļdarbu, izvērtēt un apbrīnot valodu. Kā ir, ja sāk rakstīt pats? Kāda ir sajūta, ja tevi un tavu uzrakstīto nu vērtē plašs lasītāju loks? Kā ir saņemt saldo medus maizi un objektīvi novērtēt kritiku? Linda Šmite to zina, jo ir jau trīs grāmatu autore.
Garš ir grāmatas „Ogrēns – upes zēns" ceļš pie lasītāja: stāsts bērniem 2008. gadā tiek atzinīgi novērtēts konkursā „Baltā Vilka grāmatas", bet to nodrukā vien 2010. gada sākumā. Pirmais romāns „Krustceļinieki", kas veltīts Liepkalnei un tās bijušajai skolai, klajā laists 2009. gadā. Šobrīd pasaulē devies otrs romāns „Ar māju plecos".
Divu gadu laikā daudz paveikts. Pati Linda atzīst: „Pēc horoskopa esmu darbīgais, neatlaidīgais Auns." Jaunā rakstniece ir atradusi savu ceļu literatūrā, viņai ir savs pasaules redzējums, savs rokraksts, sava darba smarža un garša. Ar ko katrs cilvēks ir īpašs? Ar neparasto un savdabīgo. Lai augtu talants, kā paraugs ir bijuši latviešu rakstnieki: Ilze Indrāne, Nora Ikstena, Regīna Ezera, Māra Zālīte. Linda daudz domā par daiļdarbu valodu, lai tā būtu bagāta, latviska un tomēr tuva Ērgļu novada pusei. Janīnas Kursītes „Novadu Vārdene" ir lieliski palīdzējusi.
Jaunais romāns „Ar māju plecos" nu jau izauklēts. Skaists un svēts darbs, dievišķīgs un neparasts, emocionāli spēcīgs un cilvēcīgi mīļš. Ko cilvēkam nozīmē māja?
Patiesībā jau visu. Māja – tā nav tikai celtne, kur dzīvot. Māju veido cilvēki, tik dažādi un pretrunīgi. Saaugt ar savām mājām, būt dvēseliskā un garīgā harmonijā – tā ir īpaša spēja. Sajust sevī senču pulsējumu un ieaust to sevī. Pacelt acis uz augšu un palūkoties kokos, kas aug pie mājas. Vai tie nav īpaši? Katrs citāds. Kā koks smaržo? Kā elpo? Ko tik nevar no koka izveidot, ja protam to sajust, ja sirdi un dvēseli ieliekam darbā.
Tāds neparasts ir romāna galvenais varonis Antis Acons, māju vīrs no „Ievaišiem". Viņam ir sava māju, kuru kā gliemezis var nest uz muguras. Cik jocīgs tāds vīrs, bet vienmēr savas mājas līdzi, pat dodoties uz Īriju un Angliju. Antis ir saaudzis ar saviem „Ievaišiem", māk tos sadzirdēt, sajust un mīlēt, mīlēt, mīlēt. Vīrs ir kokdaris, tēlnieks, kurš no koka darina visdažādākās mājas. Viņam pieder Latvijā pirmais un vienīgais Māju muzejs. Anta plaukstā Jumīša zīme – tā visu dubulto. Sāpes. Priekus.
Darbaspējas. Sāpīgas un arī traģiskas ir Anta mīlestības. Sieva Zane dodas uz Īriju, nespēdama iemīlēt ne savas tēva mājas „Osājus", ne vīra „Ievaišus". Sieviete vēl jauna aiziet no dzīves, bet varbūt pati savu likteni tā iegrozīja… Garš ir Lubānas puses Ievas un Anta ceļš vienam pie otra. Gadu desmitiem mērāms, bet liktenīgs, jo kopā spēj būt vienīgi līdzīgie. Anta bērni Raivo un Signe – tie būs Anta turpinātāji. Kaut daudz skaudruma īsajā mūžā piedzīvojuši, tomēr stipri un ar savu māju sajūtu un mīlestību, jo, tikai svešumā padzīvojot, tā pa īstam var novērtēt savas mājas.
Kad romāns izlasīts, gan asara norausta, gan domās savu māju nozīme izvērtēta, gan saldais svešums un tā vilinājums apjausts, gan savu senču gudrības smeltas, gan tā kā valoda bagātāka palikusi. Daudz dzīves gudrību un atziņu darbā. Paldies Lindai Šmitei par uzdrīkstēšanos! Noteikti jau tiek auklēts kāds cits darbs, atliek tikai sadzirdēt, saklausīt un pierakstīt.
Autore: ZINTA SAULĪTE,
Braku muzeja galvenā speciāliste