No 16. līdz 18. jūlijam Balvu novadā risināsies XII Latvijas amatierteātru salidojums.
Salidojums kopš 1968. gada notiek vienu reizi četros gados un teātra ļaudīm tas ir tikpat ievērojams notikums kā dziesmu un deju svētki dziedātājiem un dejotājiem. Uz Balviem 17. jūlijā dosies arī Madonas kultūras nama R. Blaumaņa Tautas teātris un režisore Skaidrīte Strade. Salidojuma laikā skatītājiem būs iespēja noskatīties 86 dažāda žanra izrādes, ko izspēlēs teātru trupas no visas Latvijas. Starp tām tiks rādītas arī trīs titula „Gada izrāde" ieguvējas. Mūsējie – R. Blaumaņa Madonas Tautas teātris (režisore Skaidrīte Strade) – salidojumā spēlēs Harija Gulbja izrādi „Cīrulīši", un tas notiks 17. jūlijā pulksten 14 Balvu kultūras namā.
– Ierobežoto līdzekļu dēļ salidojumā būsim tikai vienu dienu, – laikrakstam pauž režisore Skaidrīte Strade. – Tā „Cīrulīšiem" būs trešā izrāde, turklāt notikusi aktieru maiņa – darbā uz ārzemēm devusies Lāsma Lāce, viņas vietā spēlēs Māra Gaidule.
Skaidrīte Strade izsaka pieņēmumu, ka vēl viens otrs no aktieriem, iespējams, domā par darbu ārpus Latvijas. „Ar teātra spēlēšanu paēdis nebūsi, jādomā, kā iztikt.
Lāsma turklāt ir vienīgā pelnītāja ģimenē, jācer, ka rudenī viņa būs atpakaļ, bet reālo ainu redzēsim vēlāk."
R. Blaumaņa Madonas Tautas teātris ir piedalījies visos Latvijas amatierteātru salidojumos, 1987. gadā salidojums notika pie mums – Madonā. Šobrīd tiek domāts par nākamo salidojumu Kurzemes pusē, bet, kā iecerētais izdosies, nevar zināt. – Iepriekšējā salidojumā Dobelē budžets bija 40 tūkstoši latu, šogad no valsts ir piešķirti 4 tūkstoši, organizatori nezina, kā visu izdarīt un nodrošināt, – paužot bažas par finansu atbalstu, stāsta Skaidrīte Strade. – Notiks tik, cik paši, aizbraukuši uz Balviem, radīsim, plus iespējas, ko sniedz pašvaldības atbalsts.
Režisore ir priecīga, ka madonieši tomēr būs kopā ar visiem, jo tā savā ziņā ir goda lieta – būt ierindā un spēlēt izrādi skatītājiem un kolēģiem.
– 24. aprīlī bijām Ūsiņdienas festivālā Aizkrauklē, tad mūsu izrādi „Cīrulīši" noskatījās ekspertu grupa, kur bija Līvija Akurātere un Jānis Jurkāns. Viņi izrādi novērtēja ļoti augstu. Trim cilvēkiem – Ērikam Bukovskim, Martai Kraslovskai un Aijai Špurei – tika piešķirta balva „Sudraba nagla", – informē režisore.
Kad ierunājamies par atlases skatēm titulam „Gada izrāde", uzzinu, ka tās vēl tikai būs. „Pagājušajā gadā šai aplī netikām, šoruden mēģināsim atlases skatē iegūt žūrijas uzmanību."
Būtiski, ka salidojumā Balvos arī aicināta ekspertu grupa: teātra zinātniece Līvija Akurātere, teātra zinātnieces un teātra kritiķes Guna Zeltiņa un Ilze Kļaviņa, režisors Valdis Lūriņš, Starptautiskās amatierteātru asociācijas Krievijas nacionālā centra ģenerālsekretāre Alla Zorina un režisori no Lietuvas Dalė Dargiene un Virginijus Dargis.
– Priecājos, ka mūsu izrādei iedots labs laiks, spēlēsim telpās, un pašai šķiet, ka izrāde ir tāda kā nobriedusi, – raksturo Skaidrīte Strade. – Nevaru teikt, ka man šoreiz būtu uztraukums. Ja ieliec kārtīgu darbu mēģinājumu procesā, tas nekur nepazūd.
Rudens pusē teātra kolektīvs vēlas aizbraukt uz Jelgavu, kur notiks tradicionālais Alunāna teātra festivāls. „Tur būtu jātiek, jo Jelgavā vienmēr ir klāt nopietna ekspertu grupa – 7-8 profesionāļi. Tāpēc vien ir vērts spēlēt izrādi, lai dzirdētu vērtējumu un nopietnu analīzi. Citādi režisoram un aktieriem ir tāda kā nepiepildīta sajūta – esi strādājis, bet novērtējuma nav."
Jauno teātra sezonu Skaidrīte Strade gaida ar jaunām iecerēm. – Esmu sagatavojusi izrādi Lāsmai Lācei, vēl vienai meitenei un kungam, diemžēl Lāsmas šobrīd Latvijā nav, – nopūšas režisore. – Katrai izrādei ir savs laiks – ir jājūt, vai to vajag vai nevajag skatītājiem. Savu iznācienu gaida Harija Gulbja luga, tikai jāsaprot, vai ir īstais brīdis arī šim darbam. Jaunajā sezonā lugu solījis atsūtīt arī dramaturgs Jānis Jurkāns.
– Jāredz, kādi cilvēki būs, ar ko varēšu rēķināties, – ieceres nākotnē apcer Skaidrīte. – Esmu nolēmusi nevienu nepierunāt, vados pēc principa – kas grib spēlēt teātri, lai nāk. Šobrīd esam 17 cilvēku liels kolektīvs, katrs ar savas varēšanas robežu. Mani ik pa brīdim izbrīna, ka piesakās cilvēki, kurus iepriekš likās teātra pasaulei nedrīkst uzrunāt. Bet laikam jau tā ir – ja apkārt viss brūk un jūk, cilvēks grib norobežoties no tā un sevi ielikt kādā paralēlā pasaulē. Strādājot pie izrādes, aktieri viens otru atklāj cilvēciski, izliek savas emocijas un izrunā to, ko, iespējams, pat mājās nav teikuši. Tā nav pļāpāšana, bet cilvēka dvēseles atklāšanās analīzes procesā, strādājot pie konkrēta materiāla. Tikai tad īsti uzzini, ko katrs domā, jūt, kādas ir viņa prioritātes. Aktieris cilvēciski kļūst desmitreiz, simtreiz plašāks, nekā ikdienā šķiet. Un tā bagāža, ko mēģinājumos sakrājam, pārceļas uz skatuves izrādes laikā. Tēls nāk ar savu biogrāfiju, nav pliku, apgalvojošu teikumu, viss ir pamatots un patiess.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 15.07.2010.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto