Cēsu skolotāju institūts Cēsīs pastāvēja divus posmus – no 1938. līdz 1940. gadam un no 1944. līdz 1955. gadam. Pēckara gados trūka skolotāju – daudzi bija emigrējuši, daudziem neļāva strādāt, uzskatot tos par ideoloģiskiem pretiniekiem.
Institūta absolventus izsūtīja pa visu Latviju, norīkojot par skolu direktoriem, skolotājiem, par darbiniekiem vadošās izglītības iestādēs. Viņi parādīja sevi kā labi skolotāji, ārpusklases un ārpusskolas pasākumu vadītāji – bija koru diriģenti, deju, dramatisko kolektīvu, sporta dzīves vadītāji. Iniciatīvas un organizatorisko spēju attīstībai pamati likti institūtā, jo tur visu sabiedrisko un sporta dzīvi vadīja paši studenti.
Tika iedzīvināta doma par institūtu beigušo pulcēšanos salidojumos. Lielais salidojums notika 1995. gadā, kurā tika laista klajā A. Anspaka grāmata „Cēsu skolotāju institūts". Nākamajos salidojumos tika izdotas Cēsu skolotāju institūta absolventu atmiņas. 2000. gadā iznāca grāmata „CSI mūsu atmiņās", 2006. gadā – „CSI kori un to diriģenti",
2008. gadā – „Piepildītais laiks". No institūta absolventiem gadu gaitā izveidojies prāvs dzejnieku pulks, ir arī rakstnieki, publicisti. Ir labi sasniegumi sportā. Visvairāk institūts izcēlās ar kora mākslu. Te vislielākais nopelns Cēsu skolotāju institūta studentam un vēlāk pasniedzējam Imantam Kokaram. Viņa talants, enerģija un prasme strādāt ar koristiem atnesa slavu CSI korim un lika pamatus viņa karjerai.
Imanta vadītais institūta koris radīja brīnumu – 1948. un 1950. gada Dziesmu svētkos iegūta 1. vieta koru karos. Šo panākumu iespaidā radās vairāki kori, kuros dziedāja un diriģēja institūta absolventi. Imants Kokars vadīja konservatoriju, vadīja mūziķu un diriģentu sagatavošanu. Ar saviem koriem viņš apbraukāja vairākas valstis un guva kora mākslā pasaules slavu.
Salidojumu galvenais organizators vienmēr ir Gunārs Vīksna. Viņš kādu laiku bija Cēsu rajona vadītājs, viņa autoritāte bija ļoti liela, tāpēc veicās organizatoriskie jautājumi un veiksmīgi tika piesaistīti sponsori grāmatu izdošanai. Mākslinieks grāmatām – Dainis Rožkalns. Grāmatu izdošanā un salidojumu organizēšanā aktīvi piedalījās Mirdza Lībiete, Vabusija Oša, nelaiķis Antons Anspaks un daudzi citi.
Šo salidojumu laipni uzņēma sanatorijas meža skola (bijušā Cēsu skolotāju institūta telpās). Salidojumu vadīja Gunārs Vīksna. Viņš vērtēja institūta absolventu darbību kā piepildīto laiku. Dalībnieki – sirmiem matiem, pastīvu gaitu. Dažs vēl pavisam brašs, daži balstās uz spieķīša, daudziem grūtības sagādā kāpšana pa trepēm. Satikšanās prieks, apkampieni, rokasspiedieni. Skan arī jautājumi: – Kas tu esi, nevaru atcerēties tavu vārdu. – Es taču tevi nepazinu, tikai pēc ilgas skatīšanās atcerējos! – Nu, veco zēn, tomēr ir taisnība, ka mati necieš gudras galvas! Ir tik jocīgi, ka skaistās meitenes un brašie zēni nu kļuvuši par sirmgalvjiem.
Daudzi jau aizgājuši aizsaules ceļos, viņus godinām ar klusuma brīdi. Tik daudzu nav vairs mūsu vidū.
Viesu vērtējums par skolotāju darbu, tie saka paldies. Patīkami dzirdēt atzinīgus vārdus. Atmiņu stāstījumi, dzejas lasījumi. Nav vienveidības. Runas mijas ar dziesmām, dziesmas – ar dejām. Patīkami, ka daži pāri vēl itin braši griež valsi, mazliet skumīgāk ir tiem, kas uzskata, ka dejošanai vairs nav piemēroti. Visus vieno dziesmas, tās skan it braši, gandrīz kā toreiz, studentu gados.
Beidzot pa izlaiduma gadiem un fakultātēm draudzīgi sēžamies pie „groziņu" galdiņiem. Savstarpējas pārrunas, likteņstāsti… Visus vieno sirsnība, draudzība un kopējas atmiņas. Tiek runāts arī par slimībām, nespēku un citām vecuma kaitēm. Vairāki slimības dēļ nav atbraukuši. Kaut netrūkst skumju nošu, tomēr smaidos staro sirds siltums.
Tad – šķiršanās. Aizbraucam uz dažādām Latvijas malām, līdzi paņemot gaišu prieku, kas būs kā laimes stariņš. Paldies salidojuma organizatoriem!
Autors: JĀNIS HIRŠS,
CSI 1951. gada absolvents