Līdz 8. augustam Madonas muzeja izstāžu zālēs skatāma izstāde „Pārejas laiks. Ķīpsalas keramika".
Muzeja izstāžu zāļu interjers šobrīd ir mākslas patvērums, kas paver skatu uz piecu leģendāru latviešu mākslinieču rokrakstu, pieredzi un negaistošo spēku. Izabella Krolle, Inese Āboliņa, Violeta Jātniece, Kornēlija Ozoliņa un Silvija Šmidkena no izejmateriāla – smagnēja māla – radījušas lietas, kam nav jāpilda klaušas un jābūt sadzīviski derīgām, bet kas skatītājus spārno, noskaņo, ieved savdabīgā tēlu pasaulē, garīgā līdzpārdzīvojumā. Dzīvot – tas nozīmē atstāt pēdas, un muzeja izstāžu zāļu interjers šīs krāšņās pēdas uzsver un pienācīgi izgaismo.
Atklāšanas vārdi
– Vasara ir pilnbriedā, un pie mums uzplaucis mākslas brīnums, – atklājot izstādi, teica Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja direktore Līvija Zepa. – Vajadzīgs liels spēks, lai ko tādu radītu, turklāt darbos ielikta arī sirds un dvēsele.
Ķīpsalas keramikas vārds daudziem asociējas ar Latviju, ar Rīgu – tas ir noteikts zīmols teju 60 gadu garumā. Sveicot keramiķes, Madonas novada pašvaldības pārstāvis Jānis Kļaviņš izteica prieku par atkal satikšanos ar mākslinieci Izabellu Krolli, kas kopā ar ģimeni vasaras bieži pavada Mētrienas pusē.
Madonas muzeja izstāžu zālēs Izabellas un Gunāra Kroļļu darbus esam redzējuši ne reizi vien, bet Ķīpsalas keramiķu veikumu plašākā lokā, kad kopā ar Izabellu ir viņas kolēģu darbi, līdz šim nebija iespējas baudīt.
Ieskats ekspozīcijā
Savdabīga sakritība – muzejā ir piecas izstāžu zāles un arī ķīpsalietes ir piecas. Ekspozīciju iesāk Kornēlijas Ozoliņas dažādu šķirņu pašpuikas jeb suņu puikas un jūras tēmai veltītie darbi, pēc tam nāk Silvijas Šmidhenas keramika un akvareļi; noslēpumainā Ineses Āboliņas darbu telpa ar kaķiem, kas ir uzticamākie mantu un atmiņu sargi, bet kā košs pārsteigums izstādi noslēdz Izabellas Krolles mozaīkas un spārnotās būtnes, kā arī Violetas Jātnieces ugunīgi sarkanie tērpi.
– Jūs esat kā dzejnieki, kas rada no nekā. Esat zelta mākslinieces un zelta cilvēki – unikālas Latvijas un pasaules mākslā, – skanēja komplimenti.
– Vienīgie cilvēki, ar kuriem vēlos būt kopā, ir mākslinieki un cilvēki, kas cietuši – tie, kas pazinuši skaistumu, un tie, kas pazinuši bēdas, – citējot Oskaru Vaildu, par skaistā un skarbā klātbūtni mākslas radītāju dzīvē aizdomājās klātesošie.
Profesionāļu skatījums
Atziņu „Jo smagāki apstākļi, jo labāki darbi" neviļus apliecināja arī pašas mākslinieces.
– Neraugoties uz to, ka „Ķīpsalā" esam saspiestas šaurā telpā, izstāde ir ļoti bagāta, un katra no mums tajā – citādāka, – komentēja Izabella Krolle. – Prieks, ka Rīga apgūst Madonu, jo nekas nav skaistāks par Madonas novadu, Gaiziņkalnu – augstieni, uz kuru var tiekties vēl un vēl. Ir teiciens, ka visvairāk cilvēks mīl to, kas viņu sāpina. Māls māksliniekam pretojas, brīžam sāpina, bet mēs to mīlam un mīlam arī savu zemi, es personīgi – Madonas zemi.
– Liels prieks par telpām, jo darbi burtiski priecājas, ka atrodas Madonas muzejā, ka te ir tāds apgaismojums, – uzsvēra Silvija Šmidkena. – Tas ir liels gods izlikt darbus šādās telpās, labākajā Latvijas muzejā ārpus Rīgas.
– Keramika ir uguns, ūdens un māla savienojums, – pauda Kornēlija Ozoliņa. – Un ceturtā stihija, kas piedalās procesā, ir mākslinieks, kas visā iepūš dzīvību. Šo stingro savienību nevar izjaukt ne pārmaiņu laiks, ne pārejas, ne arī saspiestais laiks. Mēs turamies tikai tāpēc, ka esam piecas. Tikko kāda paies nost, visādi var būt.
– Šajā ekspozīcijā darbu glazūrās ieraudzīju nianses, kādas iepriekš nebiju pamanījusi, – priecājās Violeta Jātniece. – Madonā mums sniegta iespēja ieraudzīt savus darbus it kā no jauna.
Ļauties pārtapšanai
Izjust vides auru, ko rada augstas raudzes profesionāles, ļauties māla pārtapšanai, mākslinieču oriģinalitātei un jaunradei – to visu redzēt un piedzīvot esam aicināti šajā karstajā un Ķīpasalas keramiķu cienīgajā – ugunīgajā vasarā.
Autore: INESE ELSIŅA
LAIMAS GARĀS foto