Ir ļoti liela atšķirība, vai lauku sētā ienāk optimists vai pesimists. Optimists saka: "Vai, cik pie jums te ir jauki!", bet pesimists: "Kādi te neglīti mūri!" Uz brīdi iejūtoties Aronas pagasta "Lielo Kupru" atmosfērā, nevarējām nebūt optimisti, jo ar acīm baudījām gan sakoptu lauku ainavu, gan nogaršojām zemenes, gan priecājāmies par saimnieces Silvijas Čurkstes ideju bagātību.
– Ne es kāda lielā zemeņu audzētāja, nekā. Amatiere, – nosaka "Lielo Kupru" saimniece Silvija Čurkste, iepazīstinot ar dārzu.
Tagad, kad Aronas pagasta pirmsskolas izglītības iestādē "Sprīdītis", kur Silvija veic vadītājas pienākumus, ir vasaras atvaļinājumu laiks, viņa "atpūšas" lauku saimniecībā. Darbs ir pavisam citā sfērā: ravēšana, ogu lasīšana, apkārtnes sakopšana, pirtsslotu žāvēšana u. c. Viņas pirmā izglītība ir kultūras darbinieces specialitātē, un galva šajā virzienā strādā joprojām, īpaši tad, kad bērniem jāorganizē kāds pasākums. Uz ideju ģenerēšanu Silvijai Čurkstei pamudinājums nav nepieciešams, un nereti, tieši strādājot zemes darbus, dzimst labākās domas.
– Cik paspēju, tik daru arī lauku saimniecībā. Vīrs Gunārs ir saimnieks un īpašnieks. Mums ir daļēji naturālā saimniecība, un īstenojam projektu "Daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācija". Projekts paredzēja ieguldījumu attīstībā, un attīstība ik pa gadiem te ir notikusi. Iestādījām zemenes, avenes un krūmmellenes. Platības nav lielas, tāpēc mūs nevar saukt par ogu lielaudzētājiem. Pirms tam sēdējām un štukojām, ko tajā daļēji naturālās saimniecības projektā varētu paredzēt. Ir lauki, ir vīra mantojumā nonākusi māja un zeme, tātad vietā, ko sauc par "Lielajiem Kupriem", ir visas iespējas, lai attīstītu saimniecību. Uzcēlām lauku pirti, 27. jūnijā pirtiņai ir dzimšanas diena, un vairāk mūsu virziens ir uz lauku tūrisma pusi, nevis uz tradicionālo lauksaimniecību. Neko nedarām komerciālu apsvērumu pēc. Tas, kas ir paveikts, ir pašu hobijs. Viens ir dzīvot ciematā dzīvoklī, otrs – relaksēties vai "izbesīties" lauku klusumā un mierā, – spriež Silvija.
– Ar to es domāju – fiziski izstrādāties. Pēc tam – aizvelc savu rumpi uz mājām un ielien gultā, bet galva lauku vidē ir atpūtināta. Protams, viss notiek optimālās robežās – cik varam, tik arī darām. Draugi reizēm prasa, kā tieku galā ar zemeņu tīrumiņu, jo viņiem, redz, divas aizaugušas vadziņas nav laika izravēt. Ja man būtu kādas divas vadziņas, arī varbūt būtu aizaugušas, bet, ja ir tīrumiņš, tad savācies un izravē, – stāsta Silvija.
Pirmās zemenes "Lielo Kupru" tīrumos sāka lasīt tikai ap Jāņiem, kad citiem agrā šķirne ‘Zefīrs" jau bija gandrīz novākta. – Zemenājus pavasarī nelieku zem plēves, nekonkurēju ar agro zemeņu audzētājiem. Katram savs. No šķirnēm audzēju ‘Ventu'. Pagājušajā gadā stādītajām zemenēm raža it kā laba, bet pirms Jāņiem uznākušais lietus ir veicinājis puves attīstību. Divi spaiņi ogu ir labi, trešais – jāizmet. Ir jau visādi ķīmiskie līdzekļi pret puvi, bet savā dārzā negribas neko tādu lietot, – attieksmē dalās saimniece.
Vaicāta par zemeņu audzēšanas apstākļiem, Silvija Čurkste ir atklāta: – Neviens jau neiedod līdzi recepti tam, ko grasies darīt. Arī mēs sākām ar entuziasmu,
aplauzāmies, bet, palasot gudras grāmatas, sapratām, ka gluži tā nevar. Strādājot gadu gaitā iemācies, un nevienā grāmatā jau nav uzrakstīts, kā būs tavā zemē, kaut vai – kādu attālumu izvēlēties starp zemenēm. Varbūt kādā smilšainā tīrumā teorijā noteiktos attālumus arī var ievērot, bet te sanāk par tuvu, zemenes aug kā pujenes. Tagad to uzskatu par priekšrocību, jo lejā ir pašiem savs purviņš, kur ņemam sapropeli, un ar to arī izlīdzamies – kūtsmēslu te nav. Tomēr zemenes aug, jo ir stiprā zeme, riktīga melnzeme. Ogas ir lielas, un ķīmiju tās nav redzējušas. Pavasarī nopirku vienu līdzekli, bet, kad izlasīju, nodomāju: "Lai taču lielražotāji ar to ākstās." Ja nopūs – neko darīt. Gribas tīru mantu, tagad zemenes garšo gan zvirbuļiem, gan mums. Starp zemeņu rindām esam ieklājuši salmus, lai neaug nezāles, bet tie auzu salmi bija ar graudiem, kas tagad vēlas augt, un ir savs skats.
Silvija Čurkste pagājušajā gadā sniedza interesantu pakalpojumu – "zemeņu kūri", kas bija labs menedžments. Tika piedāvāta ogu ēšana, cik tik lien, pirts, sejas un ķermeņa maskas. Piekritēju nav trūcis, bet tad Silvija sapratusi, ka tādu, tik aizņemtu dzīvi, kādu prasa nemitīga interese un darbs saistībā ar citu labsajūtu, viņa nevēlas. Šogad tādas oficiālas zemeņu kūres vairs nav, zemenes pārsvarā tiek lietotas iekšķīgi, bet sievietēm tomēr kādu ogu der arī saspaidīt, lai uzliktu sejas masku (cilvēkos gan tad labāk nerādīties). – Atrast laiku, ko veltīt sev, ir liela māka, un kāpēc lai mēs neatvēlētu 15 minūtes zemeņu maskai un mierīgai atpūtai.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 03.07.2010.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto