Esmu tālu. Tālu no mājām. Nu jau vairākus gadus dzīvoju svešā zemē, valstī, Skotijas pilsētā pašā ziemeļjūras krastā. Ūdens jūrā vienmēr auksts. Pat karstākajās vasaras dienās reti kāds iedrošinās iebrist līdz jostasvietai, bet ātri vien nosalis izskrien akmeņainajā krastā.
Cilvēki šurp nāk tāpat vien – kādam prieks laist pūķus gaisā, bērni nāk izskrieties ar suni, citi – pasēdēt, ieelpot svaigo jūras gaisu un noskatīties garām peldošajos kuģos. Man arī patīk skatīties, kā baltie milži nāk un iestūrē ostā. „Kāds varbūt no Latvijas," nevilšus ienāk prātā, jo, lūk, tur, aiz tās zilās ūdens svītras, kur saulīte katru rītu kāpj augšā, ir mana zeme Latvija.
Sākumā biju sentimentāla un nācu bieži sēdēt šeit, jūras krastā, un skatīties uz šo zilo svītru, līdz maksimumam sasprindzinot redzi, it kā varētu kādreiz ko ieraudzīt. Tagad sentiments ir nosēdies un praktiskās lietas ieņēmušas savu vietu. Nav īpaši daudz laika prātot, ja esi māte diviem bērniem un vienlaikus arī tēvs – pelnītājs.
Daudz stundu paiet darbā, bet brīvdienas te katram pieder kā visdārgākais. Katrs nopelna pietiekami, lai izvēlētos, ko darīt ar naudu nedēļas nogalē. Var aizbraukt uz Skotijas kalniem, ir iespēja noīrēt viesnīcu kādā no pilsētām, var pagulēt burbuļvannā. Ja arī to negribas, var vienkārši pastaigāt pa veikaliem un nopirkt, ko sirds vēlas. Šī nopelnītā nauda dod izvēli, un katrs šurp atbraukušais, mūžīgā naudas badā izmocītais, iekrīt šajās patīkamajās lamatās. Te katrs piepilda savu sapnīti, kaut daļēji, kaut mazliet, bet tomēr… Un kā lai nebūtu klusi pateicīgs valstij, kura atbrīvo un ceļ.
Bet, nu, ir jūnijs Latvijā. Aiz muguras karstais izlaidumu laiks. Nākamā paaudze ir gatava iziet dzīvē – jauni un smaidoši, vēl jau bezrūpīgi, kā katrs mēs kādreiz esam bijuši. Daudz līdzekļu un pacietības ir ieguldīts visiem kopā, gan vecākiem, gan pedagogiem, lai šajā dienā ar puķēm rokās stalti un cerību pilni stāvētu mūsu bērni. Savai zemei, savai Latvijai. Jo tā vēl nav pietiekami sabūvēta, nav skaisti sakopta, cilvēku attiecībās valda haoss, daudz likumu nedarbojas. Darāmā ir ļoti daudz. Mūsu zemei steidzīgi vajadzīgas gaišas galvas un čaklas rokas. Vecāku mudināti, daudzi, protams, aizies uz augstākām mācību iestādēm. Augstskola – tā ir kā liela cerība, ka diploms ļaus izspraukties darba tirgū un dabūt darbu. Man palicis prātā kādas paziņas teiciens: „Mājai jumts tecēs, bet bērnus izskološu." Tad pirms kāda laika manās rokās nonāca kāda avīze, kurā lasu… arī augstskolas nepalīdzēs… Izrādās, ka Latvijā strādnieku un speciālistu pietiek. Un mēs esam mazliet vairāk nekā 2 miljoni! Arī tie, kas dabūjuši darbu, nevar justies droši. Nav saprotams, kāpēc bērnudārza audzinātajai, kura nostrādājusi 20 gadu ar bērniem, ir jāiegūst augstākā akadēmiskā izglītība. Par savu naudu. Viņai ir pieredze, kas nekad nevar būt atsverama ar grāmatās uzrakstīto. Zinu kādu sievieti, kas strādā vienā no Latgales kultūras namiem par vadītāju. Nesen viņa pabeidza augstskolu, tagad ir iestājusies nākamajā, jo baidās no konkurences. Ir jājautā – ko var mācīties kluba vadītāja divās augstskolās? Protams, par savu naudu. Viņai jau ir 53 gadi, studijas viņa pabeidz īsi pirms pensijas. Kad viņai būs laiks priecāties par nopelnīto algu un piepildīt kaut simto daļu no sava sapņa? Un tādu piemēru ir bez gala. Es neesmu pret izglītošanos, tikai tai, manuprāt, ir jābūt saprāta robežās. Diplomēts cilvēks strādā, zaudē darbu, skrien uz citu. Tur arī vajadzīgs diploms, viņš atkal studē un atkal zaudē… Mūsu cilvēki ir noguruši. Bieži vien viņi nevis dzīvo, bet griežas ritenī, kas nekad neapstājas. Valsts ir tā, kurai jādod iespēja, jo visu pārējo bērni izdarīs paši – strādās, pelnīs mācībām, atteiksies, samierināsies. Ja vajadzēs, jostas pievilks un dabūs gatavu. Mūsu bērni no mazām dienām raduši izturēt, kā pārticīgo valstu bērni nemaz tā nevarētu.
Kuģi tiešām stūrē Skotijas ostās, pilni ar Latvijas kokmateriāliem. Tad mūsu augstskolas beigušie zēni brauc šurp strādāt. Bet vai nebūtu saprātīgāk šiem zēniem taisīt jau gatavus krēslus un sūtīt tos uz citām valstīm? Darbs savā zemē. Izdevīgāk un cilvēcīgāk. Domāju, ir daudz iespēju radīt darbavietas pašu zemē, tikai tie, kam par to jādomā, ir ierušinājuši galvas dziļi smiltīs kā strausi un negrib neko par to zināt. Ko mūsu jaunieši izvēlēsies – bezrūpīgu dzīvi svešā zemē vai rūpēm pilnu savējā? Es kā māte gribētu, lai mani bērni dzīvotu un strādātu savā zemē, bet lai tēvija viņiem nebūtu rūgta pieredze. Un patrioti viņi būs tad, kad pašu dzimtene nenospiedīs tos uz ceļiem, pazemīgi lūdzošus, bet dos iespēju augt un pilnveidoties.
Jūnijs ir ne tikai izlaidumu, tas ir arī Jāņu laiks. Laiks, kad ugunskurs kāpj augstu debesīs un sprakstēdams sabirst simtiem mazās zvaigznītēs, kad Jānis liek ozola vainagu galvā – spēkam un spītībai. Spītībai izdzīvot un nepadoties.
Paldies visiem skolotājiem, kuri dalījās savās zināšanās un darīja to ar mīlestību. Paldies skolas direktoram Valentīnam Rakstiņam par vadību, radinot ikkatru pie disciplīnas. Īpašs paldies audzinātājai Jeļenai Safonovai par kompetenci.
Personīgs paldies manai sirmajai māmuļai par tām stundām, minūtēm un sekundēm, gaidot mājās mazdēlu Jurģi no skolas pārnākam. Par milzīgo uzupurēšanos, nedomājot par sevi.
Visiem bērniem novēlu būt saimniekiem savā zemē. Būt atbildīgiem darītājiem un, lai kur jūs likteņa ceļi tomēr aizvestu, vienmēr atcerieties I. Ziedoņa rindas: „Ne no sevis, no savas tautas tu nāc."
Autore: JURĢA MAMMA
Sauleskalnā