Rīt visā Latvijā pie ugunskuriem, smaržojot nesen pļautai zālei un skanot līgodziesmām, tiks svinēta Līgo diena. Pirms vasaras saulgriežiem ierasts redzēt, ka pat dzimuši rīdzinieki un pilsētnieki dodas tuvāk dabai, uz laukiem, lai sagaidītu gada īsāko nakti.
Protams, arī pilsētas tirdziņā pirktām jāņuzālēm piemīt gan vasarīgais košums, gan smarža, taču paša plūktiem ziediem lauku pļavā ir īpaša burvība. Tāpat arī galdā celtie lauku labumi šajos svētkos ir lielā cieņā. Paši laucinieki atzīst, ka ir svētkiem gatavi un pat krīzes laikā taisās līgot, ēst sieru un dzert alu līdz pat rīta gaismai.
– Parasti svinēšana zemnieku saimniecībā „Kalnzemji" patiešām notiek līdz rītam, ir pat bijuši divi gadi pēc kārtas, kad ar brālēnu Māri nosēdējām nomodā līdz pat pieciem rītā, kad mamma jau gāja slaukt govis. Neviena Līgo un Jāņu diena nav pagājusi bez mammas Skaidrītes sieta siera vai tēta Gunāra žāvētām karpām, pašu gatavota šašlika. Agrāk tētis arī pats darīja alu, bet nu jau tam vairs īsti nepietiek laika. Vienu brīdi uz Līgo svētkiem pie mums ciemos brauca visi radi un draugi, bet, kā mani brāļi un māsas pārgāja uz Rīgu, ir grūtāk šajās dienās dabūt brīvdienas un saskaņot ciemošanās laikus. Šogad tikai vienai māsai ar savu vīru Jāņos ir atvaļinājums, tāpēc varēs atbraukt ciemos, – par līgošanu Ošupes pusē stāsta Līga Bārbale. Līgas un Andra Bārbalu ģimenē aug trīs meitas – Kitija, Līva un Alise, kam visām salikti moderni vārdi, jo vecāki nolēmuši, ka ģimenē vairāk vai mazāk tradicionāli vārdi salikti jau pašiem. Savukārt Līgas mamma Skaidrīte Karavaičika atklāj, kā meitai izvēlēts tieši šāds vārds: – Līga ir mūsu piektais, jaunākais, bērns, un, viņu gaidot, ar vīru Gunāru nolēmām, ka vārdu liksim vai nu Jānis, vai Līga. Piedzima meita – tātad Līga. Tas tāpēc, ka gribējām, lai kādam no bērniem vārdadiena iekrīt tādos zīmīgākos svētkos.
Jautāta, vai svinamo dienu sarakstā nepietrūkst vārdadienas tradicionālajā izpratnē, Līga atzina, ka ģimene ir gana kupla, lai svētku būtu atliku likām. Taču šajos Jāņos doties uz zaļumballi gluži nevarēs, jo jaunākajai meitiņai Alisei piecu mēnešu vecumā zobi sadomājuši sākt līst ārā, tāpēc šis ir samērā nemierīgs un negulētu nakšu laiks.
– Vairāk uzturos istabās, saimniekoju pa māju un audzinu bērnus, taču, kad jau rodas iespēja, dodos arī govis slaukt un ārā parosīties. Izrēķināju, ka jau gadu tomēr neesmu bijusi kūtī, jo jāauklē mazā meitiņa. Esmu vienīgais vecāku bērns, kas palicis šai pusē; visi brāļi un māsas dzīvo, strādā Rīgā, viens brālis – Īrijā. Viņi sanāk tādi kā pilsētnieki, kamēr es esmu izteikts lauku cilvēks. Kādu jau vajag, kas rosās saimniecībā, lai ir no kā lauku labumus uz pilsētu aizvest, – joko Līga. Viņa agri sapratusi, ka pilsētas dzīve viņu neuzrunā. Līga Bārbale turpina: – Biju reiz aizbraukusi nedēļu padzīvoties, atpūsties pie māsas Rīgā ar visiem bērniem, bet ātri vien atbraucu atpakaļ un biju laimīga tikusi mājās, jo es Rīgas troksni un kņadu nevaru izturēt. Tur es nejūtos brīvi, bet laukos var mierīgi baudīt svaigu gaisu, būt pie dabas un neuztraukties, ka kāds no stūra uzglūnēs. Es jau bērnībā sapratu, ka gribu dzīvot laukos, palikt dzimtajā pusē. Vajadzēs arī kādu, kas saimniekos „Kalnzemjos", kad vecāki izlems doties „pensijā".
Arī Līgas vīrs Andris ir no netālās Barkavas, kur abi arī sapazinušies. Līga tajā laikā mācījusies Barkavas arodvidusskolas lauksaimniecības programmā un Andri bija jau ievērojusi, bet sākotnēji ne jau simpātiju dēļ.
– Ja godīgi jāsaka, pirmais iespaids par Andri man bija tāds, ka viņš ir mežonīgs, ašs puisis – nu nemaz ne manā gaumē, jo tajā laikā viņam bija pieci auskari katrā ausī. Taču kādā ballē viņš mani uzaicināja uz deju, pēc tam ieradās ciemos uz dzimšanas dienu, un tā nu mans viedoklis, ka ar šādu puisi es nu nekad nesaietos, pārmainījās uz pilnīgi pretēju, – atceras Līga. Arī Andris nodarbojas ar lauksaimniecību un šobrīd aktīvi strādā pie siena gādāšanas. Kā nekā saimniecībā ir 50 slaucamo govju.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 22.06.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto