Kalsnavas arborētuma informācijas centrā šobrīd skatāma daudzveidīga izstāde, kuras autori te brīdi uzkavējās un cītīgi gleznoja. Darbu tapšanai klāt gan tika pieķerts arī procesa turpinājums mājās, jo divas dienas ir pārāk mazs laiks, lai iedziļinātos, uztvertu vietas īpašo vēsti, izlaistu caur sevi un ieliktu radošajā pierakstā.
– Ideja par mākslinieku plenēru Kalsnavas arborētumā virmoja gaisā jau pāris gadu, jo šī vide jebkurā gadalaikā rosina iedvesmoties, – plenēra pirmsākumus ieskicēja informācijas centra vadītāja Sarmīte Rukmane. – Ir vajadzīgs mirkļa pieskāriens, mirkļa apturēšana, lai ieraudzītu un izbaudītu skaisto, lai piefiksētu smaržas, kas šeit viļņojas visapkārt. Daudzi apmeklētāji ir teikuši, ka arborētumā var nomierināties, vide uz to noskaņo – dārzos ikviena problēma aizmirstas. Pagājušajā gadā, kad bija sezonas atklāšana, veicām pirmo eksperimentu mākslas jomā – mēģinājām noskaidrot, vai gleznas mūsu informācijas centrā iederas. Secinājums bija viens – tās vidē iekļaujas ļoti labi un uzrunā arī apmeklētājus. Pirmās izstādes tēma bija „Ūdensrožu ziedēšanas laiks", šoreiz ekspozīcijas nosaukums ir „Sarunas ceriņziedu laikā".
Sarunās ar māksliniekiem Sarmītei Rukmanei daudz palīdzēja kalsnaviete Olita Šlesere, kas arī pati ir izstādes autore. Tā kā mākslinieku plenērs noritēja sakarā ar Mākslas dienām, savu redzējumu par arborētumā notiekošajiem procesiem autori mēģināja ieraudzīt caur Mākslas dienu kopīgās tēmas – „Sarunas" – tematisko prizmu.
Interesanti, ka, strādājot plenērā, laiks bija samērā vēss – bija pat cimdi jāvelk rokās, savukārt izstādes apskates laikā ceriņi ir pilnā ziedā un dabā valda īsts ziedonis.
– Plenērā zīmēju rododendrus, kaut tajā mirklī tie tikai raisījās no pumpuriem un vēl neziedēja, – atklāja Danute Vēze. – Arborētumā ir tik daudz smalkuma, gribējās ielīst, pieiet tuvāk un to papētīt. Redzēju, ka katrs pumpurs ir brīnišķīgi iekārtots, vieta mani mudināja uz smalku zīmēšanu.
Maija Jakoviča pauda, ka arborētumā iegriezusies vienu dienu, tāpēc gleznots vairāk tika darbnīcā mājās. „Te tiešām ir daudz nianšu, ko pētīt. Ceriņu ziedēšanas laiks top gleznā, ko darinu mājās, izstādei atvedu baltās lilijas, kas arī te ļoti iederas."
Maijas dzīvesbiedrs Valērijs Baida Kalsnavas arborētumā gleznoja tiltiņu, sēdēja aizslēpies aiz bārbelēm un ekspresīvajā darbā pietvēra arī meža galus.
– Gleznās esmu ielikusi savas tābrīža izjūtas, – pastāstīja Ligija Bodniece. – Sēdēju rododendros, bet mājās tie pārvērtās pavisam par ko citu. Jābrauc skatīties, par ko īsti…
Olita Šlesere atklāja, ka detaļas un sīkumus viņa izstādē rāda caur fotogrāfijām. – Divas dienas ir ļoti maz, nākamo plenēru rīkosim ilgāk! – apņēmīgi secināja Olita.
Laima Šlosberga atzina, ka plenērs bijis ļoti iedvesmojošs moments papriecāties par cilvēku paveikto darbu Kalsnavas arborētumā un skaisto vidi. „Šeit tik daudzi ir strādājuši, iekopuši dārzus, māksliniekiem, tāpat kā jebkuram citam, ir patīkami ierasties un kaut nedaudz to visu izbaudīt."
Mājasmāte Sarmīte Rukmane piekrita, ka arborētuma teritorijā tiešām ir Dieva dots reljefs un liels cilvēku ieguldītais darbs. Starp citu, vairāki arborētuma ikdienas darbu darītāji bija ieradušies arī uz izstādes atklāšanu. Viņi turpina skaisto darbu, kas te iesākts 1975. gadā, ar viņu rokām arī izaudzēti stādi, ko izstādes atklāšanā pasniedza plenēra māksliniekiem. Pa visu novadu nu aizceļoja duglāzijas, baltegles, Japānas katsuras un zīdkoku stādi.
– Mēs nevaram paredzēt, kas no katra stāda uzziedēs, un tā ir ar katru cilvēku, ko satiekam ceļā un nenojaušam viņa dotumus, – aizdomājās dendroloģe Benita Rudzīte. – Mākslinieks nereti pats nezina, kā glezna izdosies, un līdzīgi kā gleznas tapšana ir noslēpums, tā radošo darbu var pielīdzināt ziedēšanai. Ir svarīgi, lai brīdī, kad augs uzzied, mēs pagūtu sasmaržot tā smaržu. Krāsu redz visi, bet mākslinieks redz krāsu nianses un prot tās parādīt citiem.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto