23. maijā – Vasarsvētkos – Cesvainē, kafejnīcā „Divi torņi", par iespējamu kļuva tikšanās ar dzejnieku Jāni Rokpelni.
Kristieti, dzejas konsultantu, romāna „Virtuālais Fausts" autoru, savulaik uzrunājošu sleju rakstītāju laikrakstā „Diena", prozas grāmatas „Rīgas iedzimtie" meistaru, protams, vienreizēju liriķi, tulkotāju un absolūtu literatūras erudītu.
Kā īsts svētku laiks tikšanās bija arī tāpēc, ka tika atvērta Jāņa Rokpeļņa jaunākā grāmata – apgādā „Neputns" tikko klajā laistais dzejas krājums „Nosaukums", kas Rīgā atvēršanas svētkus vēl nav pieredzējis.
Ievadot tikšanos, Cesvaines bibliotēkas vadītāja Vēsma Nora priecājās par dzejnieka atsaukšanos izbraukt ārpus Rīgas, jo Jānis Rokpelnis nemaz tā ārā no mājas nedodas. Māris Apfelbergs liecināja par laiku, kad Jāni Rokpelni iepazina kā pasniedzēju. Par literāta dzīvi un daiļradi ievadvārdus sacīja dzejnieku brālībai piederošā Anda Līce, un tad jau runāja arī pats Rokpelnis.
– Dzejoļus sāku rakstīt 16 gadu vecumā, nu jau rakstu 49 gadus, – iesāka viņš. – Nezinu, cik jūs mani pazīstat, jo nekādās antoloģijās, mūsdienu skolu programmās iekļauts neesmu. Man ir kristīgs romāns, kuru nesaprot kristieši un nesaprot nekristieši, tas vēsta par cilvēku, kurš ir atvērts visam, kā viņš pamazām zaudē tik vienkāršo un ārēji ne visai gudro patiesību, zaudē Dievu. Romānā rādu, kā šī cilvēka personība pamazām fragmentējas un sabrūk.
Jānis Rokpelnis vērsa uzmanību uz to, ka saukties par budistu – tas mūsu sabiedrībā izklausās eleganti, cienījami, neviens par to nenosoda. Par kristiešiem savukārt pieņemts zoboties, pat ņirgāties. „Musulmaņi par karikatūrām avīzē redakciju varētu uzspridzināt, kristieši to nedarīs, tāpēc par viņiem karikatūras zīmē brīvi. Tas varbūt ir pat labi, jo piekrītu angļu rakstnieka Gilberta Kīta Čestertona teiktajam, ka tā nav patiesa reliģija, kura neiztur zobošanos un izjokošanu. Patiesa reliģija iztur visu."
Attiecībā uz literatūru Jānis Rokpelnis norādīja, ka nereti cilvēki neizšķir divas lietas: ir kristīgā (tematiskā) dzeja un ir kristīgie dzejnieki, kuri var rakstīt par jebko, pat nepiesaucot Dievu, bet kuru iekšējais avots ir Viens. Šo rakstnieku pasaules izjūta turklāt nav moralizējoša. – Māksla nevar būt nedz moralizējoša, nedz ilustratīva, pretējā gadījumā tā neiedarbojas, – uzsvēra dzejnieks. Viņš pats raksta arī kristīgu dzeju, bet apzinās, ka tā nav tik iedarbīga kā laicīgā.
– Esmu pieradis dzeju rakstīt atvaļinājuma laikā, laukos, jo tur dabūju nost visus traucēkļus, – stāstīja Rokpelnis. – Pirms vairākiem gadiem biju spiests pārdot lauku māju, kas bija netālu no Kokneses, Vecbebros, tagad uz nomaksu esmu nopircis mājiņu Kaives pagastā, Vecpiebalgas novadā. Prozu rakstu arī pilsētā, bet dzeju – tikai pie dabas. Daba ir tā, kas dod tēlu izvēli, pilsētā vajag būt jaunam un bohēmistam, lai mūros un ielās dabūtu iedvesmu.
Jāņa Rokpeļņa jaunākās grāmatas 80 dzejoļu rakstīti Gotlandē, Ragaciemā, Ventspilī, Tukumā, Jaunpiebalgā, Anglijā un Visbijā.
– Kā rīdziniekam man arī mazpilsēta liekas tīrie lauki, – dzejoļu pieturvietas raksturoja autors.
Būtiski, ka sevi viņš redz divās kategorijās: kā latvieti un kristieti.
– Latvieši ir individuālisti un patstāvīgas personības, – komentēja dzejnieks. – Tas ir Rietumkristietības sasniegums, jo cilvēki domā ar savu galvu. 50 padomju gadu mūs nedaudz sačakarēja, un ne tikai paaudzi, kas dzīvoja tolaik, bet mēs visi esam šo paaudžu stafetē. Ir ieviesies kolhoznieciskais gars, ka visiem jābūt baram un pūlim. Tāpēc svarīgi kultivēt patstāvīgu spriestspēju, nedomāt klišejās, bet domāt ar skaidru galvu, neļaujoties emocijām. Sabiedrībai margināli ļaudis, kā dzejnieki, kas ir vienpatņi, kas nemāk soļot barā un ar visiem dziedāt kopkorī, ir vitāli nepieciešami. Viņi ir egocentriski, jo lirisks dzejnieks ir koncentrējies uz savām jūtām un izjūtām, tā ir viņa iedaba, bet šie cilvēki no savas pasaules atnes citu domāšanu.
Autore: INESE ELSIŅA
AUTORES foto