Maijs Latvijas valstij ir sarežģīts mēnesis. Piesātināts ar dažnedažādiem datumiem, kuru atslēgas vārds ir „brīvība". Vai tas būtu 4. maijs, kas mūsu valstij deklaratīvi atnesa brīvību, par ko gan vēl nācās pacīnīties, vai tas būtu divgalvainais 8. un 9. maijs ar atšķirīgajām šo datumu interpretācijām un brīvības nozīmēm (atbrīvošana no nacisma jūga un okupācijas režīma uzspiestā nebrīve).
Maija vidū notika atgadījums, kura globāla mēroga nozīme ir niecīga, taču nacionālā ziņā tas ir ievērojams notikums – tika aizturēts Latvijas interneta Robins Huds, amatpersonu atmaskotājs un datu izpaudējs Neo, par kura iemiesotāju šobrīd tiek uzskatīts Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas līdzstrādnieks Ilmārs Poikāns, kas gan vizuāli nemaz nelīdzinās savam alter ego no slavenās mākslas filmas „Matrix".
Neo precedents
Kādēļ Neo gadījums ir tik ievērojams? Pirmkārt, tas ir viens no retajiem donkihotisma paraugdemonstrējumiem mūsu valstī, kad cīņa nebeidzās tikai ar vējdzirnavu spārnu bakstīšanu, bet reālu rezultātu. Dati tika publiskoti, tauta sašuta, liels skaits galvu gan neripoja, taču Saeimā dzima likumprojekts par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atalgojuma publiskošanu. Tiesa, pēc dažu Saeimas deputātu domām, šī informācija varētu interesēt vien žurnālistus un garīgi slimus cilvēkus.
Otrkārt, šis gadījums guva kaut arī ne plašu, tomēr starptautisku publicitāti. Kad Neo sāka nopludināt pirmos algu sarakstus, intereses pēc paraudzījos, kā šis gadījums tiek atspoguļots citu valstu interneta resursos. Lielie plašsaziņas līdzekļi šo gadījumu ignorēja vai arī veltīja tam pāris rindu, taču tā saucamajā blogosfērā cilvēki Neo gadījumu bija dūšīgi komentējuši. Lielākoties atsauksmes bija pozitīvas, un daudzviet tika pausta nožēla, ka viņu valstī (lielajā Rietumu demokrātijā) pie apvāršņa nav šāda cilvēka, jo nejēdzību netrūkst arī tur.
Un, treškārt, Neo ar savu piemēru parādīja, ka ne visiem šī valsts, ko daudzi vārdos sakās nemīlam, ir vienaldzīga. Kas zina, varbūt viņa veikumam radīsies arī sekotāji. Ar to gan es nevienu neaicinu uz likumu pārkāpšanu, jo, kā zināms, mūsu valstī likumus pārkāpt vai apiet ar līkumu nedrīkst neviens.
Sargsunim pa zobiem
Neo gadījums pagājušajā nedēļā gan nav vienīgais, kas izpelnījās plašu publicitāti. To, ka drošības iestādes varētu vēlēties „aprunāties" ar digitālo varoni, un to, ka agrāk vai vēlāk Neo tiks identificēts un atrasts, varēja paredzēt daudzi, atšķirtos vien prognozētais laika ietvars, kurā tas notiks. Tādēļ Neo aizturēšana lielu izbrīnu neizraisīja. Taču tas, kas izraisīja izbrīnu, bija vienlaikus veiktā kratīšana Neo rupora žurnālistes Ilzes Naglas dzīvoklī. Tas, kas policijai tās darbā varētu šķist rutīnas pasākums, žurnālistiem bija bezprecedenta gadījums. Droši vien daudzi cilvēki, skatoties sižetus, pat nopriecājās, sak', beidzot arī tos žurnaļugas kāds paņem pie dziesmas. Sadomājušies, ka ir pārāki par citiem mirstīgajiem. Neizslēdzu, ka kādam no žurnālistiem, kas parakstīja žurnālistu iniciatīvas grupas sagatavoto atklāto mediju darbinieku vēstuli valsts augstākajām amatpersonām, priekšplānā bija rūpes par savu personīgo statusu un komforta līmeni, taču pamatdoma, par ko šobrīd iestājas žurnālistu cunfte, ir cita, un tā ir sabiedrības interešu pārstāvēšana, darot to pēc iespējas labāk. Pēdējās dienās bieži piesauktais Preses likuma 22. pants nav radīts, lai žurnālists varētu rakstīt vai translēt radio/televīzijas ēterā safabricētus melus un pēc tam, slēpjoties aiz šī panta muguras, teikt, ka avotus, kas šo informāciju sniedza, viņš neatklās. Šis pants ir paredzēts tādēļ, lai cilvēks, kura rīcībā ir nozīmīga informācija, kam jāgūst publicitāte, varētu, sevi neatklājot, izmantot žurnālistu kā starpnieku, kas šo informāciju, to iepriekš pārbaudot, spēs nodot tālāk sabiedrībai. Modelēsim situāciju: kādas valsts iestādes augsta amatpersona nesaimnieciski izlieto savas iestādes budžeta līdzekļus, viņa padotais par to zina, taču pats atklāti par to runāt nevar, jo baidās par savu darbu un tālāko karjeru. Vienīgais veids, kā to darīt zināmu publiski, ir vērsties pie žurnālista, kas, gatavojot materiālu, informācijas sniedzēja personu paturēs anonīmu un atklāt to varēs tikai ar tiesas lēmumu. Ja tiesībsargājošās iestādes, pat neuzrādot to, kādā statusā kriminālprocesā ir žurnālists, viņa mājoklī varēs veikt kratīšanu un izņemt datu nesējus, kuros glabājas dati par informācijas avotiem, tad ātri vien analītiskie žurnālisti nespēs pilnvērtīgi veikt savu darbu, jo, baidoties par savu darbu vai fizisku drošību, vairs nebūs cilvēku, kas sniegtu žurnālistiem svarīgu informāciju. Jāatceras, ka žurnālista darba veiksmes pamats, tāpat kā bankām, ir reputācija un cilvēku uzticība. Ja tās nav, tad nav arī kvalitatīvas žurnālistikas. Zīmīgi, ka dienu pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas 20. gadadienas visā pasaulē atzīmēja preses brīvības dienu.
Pozitīvā un negatīvā brīvība
Atgriežoties pie vārda „brīvība" nozīmes, man nāk prātā rīdzinieka, domātāja Jesajas Berlina eseja „Divi brīvības jēdzieni", kurā viņš atklāja savu izpratni par diviem brīvības konceptiem – negatīvo un pozitīvo. Atšķirību abu starpā vislabāk ilustrē piemērs ar krustcelēm. Tu esi tajās iebraucis un vienā gadījumā vari izvēlēties jebkuru ceļu, šķēršļu tavā ceļā nav, ņem un brauc. Negatīvās brīvības gadījumā cilvēks ir brīvs darīt visu, kas ienāk prātā, ja vien nav kāds (cilvēks, objektīvs šķērslis), kas viņu spēj apturēt. Respektīvi, darbojas daudz citētais teiciens – „tava brīvība beidzas tur, kur sākas manējā". Teorijā tas skan jauki, un, šķiet, arī mēs šādā stāvoklī esam dzīvojuši, cerot, ka katrs savas individuālās brīvības spēsim apturēt pie otra indivīda degungala, taču pietrūka tā otra – pozitīvās brīvības koncepta izpratnes. Proti, apjēgas, kādēļ konkrētā situācijā tu krustojumā brauksi pa labi, pa kreisi vai taisni. Jā, varbūt kāds tavu izvēli ietekmē. Pa labi smaržos pēc speķpīrāgiem vai, taisni braucot, nonāksi saldējuma bodē, bet pa kreisi kāds politiķis piedāvās debesmannu, taču tava izvēle būs apzināta un tu par to uzņemsies atbildību.
Par diviem brīvības jēdzieniem stāstu tādēļ, ka pēdējos 20 gadus, šķiet, esam dzīvojuši kā savā vaļā palaisti ķēdes suņi – jautri skrienam, kur deguns rāda, uz aizdomīgiem tipiem, kas tīko apzagt mūsu māju, vairs draudīgi nerejam, priecājamies par iegūto „brīvību", taču ilgstoši tā nevar turpināties, un šķiet, ka liela sabiedrības daļa sāk to apzināties. Tieši tādēļ ir nepieciešams apvienot labāko, ko sniedz pozitīvās un negatīvās brīvības izpratne. Novākt no ceļa nevajadzīgus šķēršļus, kas ierobežo mūsu individuālo brīvību, taču vienlaikus (iztiekot bez „stingrajām rokām") redzēt kopainu un kopīgus valstiskus mērķus, kuru realizācija pa spēkam būs vien tad, kad šo mērķu nepieciešamību sapratīs un būs gatava līdzdarboties nevis vien simtā vai divdesmitā daļa Latvijas iedzīvotāju, bet nospiedošs vairākums.
Gadījums ar Neo un Ilzi Naglu ir ļoti pamācošs un sabiedrību testējošs. Neo palīdzēja izgaismot tās lietas, kas mūsu sabiedrībā ir greizas, žurnālisti tās sniedza publikai, tiesībsargājošās iestādes (kāda uzdevumā vai bez tā) rīkojās tā, kā uzskatīja par pareizu rīkoties, tālākais solis jau ir sabiedrības ziņā, un sabiedrībai ir dota izvēles brīvība – darīt kaut ko vai nedarīt neko.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS