28. aprīlī Cesvaines bibliotēkā Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienai veltītajā pasākumā piedalījās pirmā vēstniece Somijā pēc jaunās Latvijas atdzimšanas, tulkotāja, rakstniece Anna Žīgure un dzejniece, publiciste Anda Līce. Klātesošie kopā ar viešņām atcerējās 4. maija notikumus pirms 20 gadiem un ieklausījās Andas Līces dzejā.
„1990. gada 4. maijā Latvija uzzināja, kādu svarīgu lēmumu pieņēmusi LPSR Augstākā padome. Tā bija deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Otrs svarīgs datums valstij ir 1991. gada 21. augusts, kad pieņem Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu, t. i., valsts neatkarību atjauno pilnā mērā. Tas prasīja lielu drosmi. Arī šodien cilvēkiem nepieciešama drosme, lai dzīve Latvijā mainītos, lai Latvija kļūtu par tiesisku un demokrātisku valsti.
Barikādes bija tas laiks, kad lielākā daļa sabiedrības pārkāpa nāves baiļu slieksni. Cilvēkus pārņēma skaists un dvēselisks starojums. 4. maijs nebūtu nekas, ja nebūtu 1991. gada barikāžu, kad tauta cēlās, lai aizstāvētu savu valsti. Ja mēs to nebūtu darījuši, šodien pie mums būtu tāpat kā Ukrainā, Moldāvijā, Baltkrievijā un citās diktatūras valstīs.
Es cesvainiešus cienu par to, ka jūs esat spējuši uzbūvēt jaunu skolu. Skola – tā ir nenovērtējama lieta pilsētas izaugsmei. Man ir kauns par valsts nespēju piešķirt finansējumu.
Šodien laiks Latvijā ir sarežģīts, bet meklēsim sevī spēku! Ļausimies un ticēsim! Gaišāka dzīve ir iespējama," optimismu pauž Anna Žīgure.
Turpinot atmodas gadu tēmu, Anda Līce domā, ka „deviņdesmitie ir laiks, kāds nav iespējams otrreiz. Dzīvosim tādā laikā, kāds mums ir iedots.
Valsts svētki – 4. maijs, 18. novembris. Ar ko kopā es vēlos svinēt šos svētkus? Vai ar šiem cilvēkiem, kas, runājot TV ekrānos, nespēj skatīties acīs? Vai varat notvert valstsvīru skatienu? Vai ar viņiem kopā gribu svinēt? Vai man meklēt cilvēkus no „savas asins grupas"? Pavērojiet Vestardu Šimkus, Vinetu Sareiku vai vienalga kuru citu. Viņu skatiens nebēg un nešaudās.
Labāk ir norimt un klausīties savās domās, būt ar sevi. Domāt, kas ar mani šajos 20 gados noticis. Cik daudz no Latvijas manī ir šodien?
Lai atspertos, ir vajadzīgs garīgais mantojums un Dievs. Es te neesmu galvenais, tikai piedalos. Noteicējs ir cits."
Notikumus pirms divdesmit gadiem Anda Līce izteic dzejā:
„Latvija –
… Tev viņa varbūt vēl tikai būs,
Bet man viņa ir līdz kaulam.
Tikai piecu minūšu trūka,
Lai es viņu pazaudētu pavisam…"
Autore: GUNA GRAUDIŅA
AUTORES foto