MAIJU LAGANOVSKU ar labu vārdu noteikti atceras ne viens vien viņas bijušais pacients. Māsiņai Maijai allaž bijusi viegla roka, sirsnīgs smaids un uzmundrinošs vārds. – Laikam jau esmu izvēlējusies īsto profesiju. Katrā ziņā pa šiem daudzajiem gadiem nekad neko mainīt nav gribējies, – atzīst Maija, piebilstot, ka savu dzīvi saistīt ar medicīnu izlēmusi jau agrā bērnībā. – Man bija tikai septiņi gadi, kad pēc grūtas slimības nomira tētis, un tad arī nolēmu, ka būšu medmāsa un palīdzēšu cilvēkiem grūtā brīdī.
Mana dzimtā puse ir Lubāna, tur joprojām dzīvo mana mammīte un brālis. Tā ir vieta, kur mēs visi – trīs bērni, tagad arī mazbērnu un mazmazbērnu pulciņš – labprāt pulcējamies. Māja ir skaistā vietā pie Aiviekstes, un gan jau arī es tur vecumdienās atgriezīšos, – mazliet apcerīgi nosaka Maija, kad tiekamies viņas nelielajā dzīvoklītī Jaunlazdonas kvartālā. – Mana pirmā darbavieta pēc Rīgas 2. medicīnas skolas bija Jaunjelgavas slimnīcā, bet kopš 1974. gada, kad tur slimnīcu likvidēja, atnācu uz Madonu, uz slimnīcas ķirurģijas nodaļu, un tā arī visu mūžu te esmu nostrādājusi. Krietnu brīdi – astoņus gadus – gan strādāju ģimenes ārsta praksē pie dakteres Raudupes, bet nu atkal esmu atgriezusies slimnīcā – šoreiz infekciju nodaļā. – Slimnīcā katrā ziņā ātrāk var redzēt rezultātu, to, kā slimnieks atlabst un pēc neilga laiciņa jau var doties mājup. It īpaši bērni. Es pret pacientiem izturos kā pret savējiem, jo allaž iedomājos, ka viņu vietā tikpat labi varētu būt mana mamma, mans dēls vai mazie radu bērniņi. Un man jau liekas, ja ar tādu pieeju dari savu darbiņu, tad ir krietni vien vieglāk, bet man savs darbs patīk, un es uz dežūrām eju ar prieku.
Vēl man patīk adīt, šūt. Pirmos brunčus sev uzšuvu 4. klasītē un biju tik lepna – tas nekas, ka kāda vīlīte tur bija šķībāka. Jaunībā pat mēteļus šuvu, nemaz nerunājot par darba halātiņiem, un ne tikai sev, bet arī draudzenēm. Veikalos neko prātīgu dabūt nevarēja, bet pucēties patika. Tagad gan pie mašīnas ķeros visai reti, bet re, kur tās goda vietā stāv, – Maija ar smaidu norāda uz divām šujmašīnām blakus datoram. – Man ir arī dārziņš, kur labprāt parušinos, – tā man ir gan atpūta, gan kāda zemene, gurķītis un kartupelītis izaug, – šķiet, ka enerģijas Maijai nekad netrūkst. – Ko tur daudz čīkstēsi, no tā jau nevienam vieglāk nekļūs. Nesaprotu tos cilvēkus, kas izrāda savu slikto garastāvokli. Otrs taču pie tā nav vainīgs, ka tev kaut kas nav tā, kā vajag. Un vēl tie nemitīgie strīdi un plēšanās, cīņa par mantu. Reizēm liekas – vai tie cilvēki tiešām domā, ka dzīvos saules mūžu, – spriež Maija. Savām vārdamāsām svētku reizē viņa novēl vairāk smaidīt un priecāties kaut par mazumiņu, domāt labas domas, jo viss labais taču vienmēr atgriežas.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto