Tiekoties ar meža darbiniekiem, pievērsu uzmanību, ka daudzos gadījumos tie amatu izvēlējušies jau otrajā vai pat trešajā paaudzē, nereti arī pašu bērni turpina vecāku arodu. Citādāk ir, uz abām pievienotajām fotogrāfijām skatoties. Tās abas tapušas tālu prom no Latvijas.
Pirmajā attēlā redzam divus vīrus ar cirvjiem rokā. Tie ir Pauls Sprincis un Osvalds Vībāns, kas 1949. gadā strādāja par mežcirtējiem Tasmānijas salā nedaudz uz dienvidiem no Austrālijas. Attēlu no Brisbenas savulaik muzejam atsūtīja Grašos dzimušais P. Sprincis (1912-2006). Viņš beidzis komercskolu Rīgā un 1934. gadā sāka studēt Latvijas Universitātē tautsaimniecību, strādāja Nacionālā teātra grāmatvedībā, karadienesta laikā kļuva par virsnieka vietnieku. 1941. gada otrajā pusē grasēnietis iestājās 16. policijas bataljonā, vēlāk karoja latviešu leģiona sastāvā, bija viens no Vācu krusta zeltā saņēmējiem. 1948. gadā Sprincis no pārvietoto personu nometnes Vācijā devās uz zemeslodes pretējo pusi, kur sākumā bija fizisks darbs mežā. Pēckara gados Tasmānijā, kas pēc lieluma salīdzināma ar Latviju, taču ar mazāku iedzīvotāju blīvumu, attīstījās kokrūpniecība un papīra ražošana. Novadnieks gan vēlāk bija grāmatvedis celtniecības uzņēmumos Austrālijā. Zinu, ka daļa latviešu, kas no bēgļu nometnēm Vācijā devās uz Kanādu, arī sākumā strādāja mežā.
Savukārt otro attēlu muzejam nodeva viesēniete Velta Tipaine-Kellija (1932-2009). Viņa ar ģimeni 1949. gada pavasarī aizvesta specnometinājumā (izsūtīšanas reizē paziņojot – bez tiesībām atgriezties) Amūras apgabalā. Fotografēts taigas mežizstrādes iecirknī Lomos. Salīdzinoši vairāk izsūtīto strādāja lauksaimniecībā, taču bija arī mežā nodarbinātie, tai skaitā ne mazums sieviešu. Velta ar darbabiedriem rīkojas ar ierīci elektrozāģa ķēdes zobu asināšanai. Piecdesmitajos gados arī Latvijā cirsmās parādījās elektriskie zāģi, tomēr liekas, ka Sibīrijā tie pat bijuši agrāk. Tā laika darbinieki saka – strādāt bijis sarežģīti, jo traucējis kabelis no pārvietojamā ģeneratora. Pie vienas šādas "elektrostacijas" pievienoja vairākus zāģus, vērts bija strādāt kailcirtēs, ne kopšanas cirtēs. Drīz vien nomaiņā nāca benzīna motorzāģis, tā sauktā "Družba". Sākumā solītais mūža izsūtījums V. Kellijai gan beidzās ātrāk, bijusī mežstrādniece strādāja Madonas pastā.
Alfrēds Dziļums grāmatā "Mežu aizvējā" raksta, ka četrdesmito gadu otrajā pusē strādājis mežā Vermlandē (Zviedrijā). Tolaik arī turieniešiem galvenie rīki bijuši cirvis un loka zāģis – ar tiem varēja strādāt pa vienam, kamēr šķērszāģi jāvelk divatā.
1920. gados un vēl senāk izceļotāji no Latvijas (starp viņiem arī līdērieši un saikavieši) devušies uz Brazīliju. Viņiem tomēr mežcirtēja darbs pirmkārt bija saistīts ar zemes apgūšanu lauksaimniecībai.
Autors: INDULIS ZVIRGZDIŅŠ
Foto no muzeja arhīva