„Brakos" ir izveidojusies jauka tradīcija – Rūdolfa dienas talka. Kas ir šī pasākuma autors? Laikam taču Līvija Volkova. Kad viņa bija „Braku" muzeja vadītāja 1977.-1978. gadā, uz „Brakiem" brauca talkotāji no Rīgas, tuvējām apkārtnes skolām – Vestienas, Sausnējas, Madonas un citurienes. Darāmā „Brakos" nekad netrūka, jo sevišķi pavasaros.
Māju puduris kalna galā, ieskauts no visām pusēm ar mežu, dziļām, grūti pārvaramām gravām, atklāj visus dabas jaukumus cauru gadu. Taču katru pavasari viss it kā jāierauga atkal no jauna – koku, augu, putnu un meža zvēriņu dažādība ir tik aizraujoša, ka allaž nākas pārliecināties par Rūdolfa Blaumaņa kādreiz rakstītā patiesumu: „Tāpat un tomēr citādi."
Gāja gadi. Talkas „Brakos" vienmēr ir bijušas. Visbiežāk šurp brauca un nāca skolēni ar grābeklīšiem un savām pusdienmaizītēm, ko piekost pie „Braku" zāļu tējas (tā arī ir Līvijas Volkovas ierosināta). Tad kā gadījās, kā ne, „Brakus" ieraudzīja nopietni vīri – Ērgļu mežniecības mežsargi. Pirmais bija mežzinis Jānis Nebars, kas, izstaigājis „Braku" mežus, teica: „Tas un tas koks ir jāņem nost, jo ir sasvēries un tādēļ var apdraudēt ekskursantu drošību." Tā pa kokam, soli pa solim, cērtot krūmus gravās, laukmalās, veidojās noteikta darba kārtība: kas padarāms neatliekami šogad, ko darīsim nākamajā gadā. Ar skolēnu spēkiem vien tas nebūtu paveicams. Šī Ērgļu mežniecības iniciatīva nav novērtējama. Vienkārši Blaumaņa latviskais paldies viņiem! Vēlāk Jāņa un Birutas Nebares (arī profesionāla mežkope) iniciatīvai aktīvi pievienojās Gunārs Plikausis, arī Ērgļu mežzinis. Jau vairākus gadus Gunārs ir tas cilvēks, kas skaidri pasaka: „Brakos" vispirms ir darāms tas un tas. Būt šeit un kopt R. Blaumaņa „Brakus"- tā meža vīriem ir goda lieta un arī sirds aicinājums. Viņi ir atraduši sev palīgus – tikpat krietnus darba darītājus, kādi ir paši, proti, Ērgļu arodvidusskolas skolotāju Antonu Elksni ar audzēkņiem, kuru padarītais darbs mežinieku vērtējumā ir izcils. „Braku" talku labums ir vēl tas, ka, tīrot mežu, tiek sarūpēta ziemai malka. Atliek vien savest sagarinātos kokus, saskaldīt un nokraut nojumēs. Šo darbu šogad un arī agrāk veica Gunārs Plikausis ar savu auto „visurgājēju" un palīgu Jāni Bičevski. Ko nepaguva ar mašīnu, to Jānis saveda ar rokas ķerru. „Braki" malku nepērk jau 25 gadus.
Pēdējos gados visās talkās neiztrūkstoša ir Ērgļu pagasta zemes ierīkotāja Emma Cera, kā arī bijušais Madonas rajona kultūras pieminekļu valsts inspektors Bruno Podiņš, kas uz „Braku" talkām brauc ar velosipēdu no Cesvaines, apmēram 60 km tālu.
Šie cilvēki ir „Braku" talku kodols. Bet katru gadu ir arī citi dalībnieki. Pērn, piemēram, bija divi muzeju brīvprātīgie – austrietis Kristiāns un itālis Lorenco. Šogad jauni talkas dalībnieki bija Ērgļu pagasta līgumstrādnieki Kristīnes Ģirģenas un Vladimira Stefaņenko vadībā. Patīkamu pārsteigumu visiem talciniekiem sagādāja viesnīcas „Ērgļi" kolektīvs. Viņi – 6 dāmas un 1 kungs – savāca visus atkritumus gar Ērgļu-„Braku" ceļmalām. Sanāca iespaidīgs savākto atkritumu maisu skaits, piedevām klāt vēl no grāvja izvilktais televizors. Nu jā, kāds jokoja, mežā nebija ievilkts kabelis, tur neko nevarēja redzēt!
Pēc krietna darba ieturama arī krietna maltīte. Nekur nespruksi! – saimniecei jāceļ galdā nu jau izslavētā „Braku" talkas putra. Kas to putru grib baudīt, lai gatavojas nākamajai Rūdolfa dienas talkai „Brakos" 2011. gada 15.-16. aprīlī. Bet tas, kurš nevēlas tik ilgi gaidīt, šādu maltīti var nobaudīt arī Ērgļu kafejnīcā „Kore", jo ēdienkartē tā arī rakstīts: „Braku putra".
Autore: ANNA KUZINA,
„Braku" muzeja vadītāja
ZINTAS SAULĪTES foto