Pagājusī nedēļa atmiņā, visticamāk, būs palikusi ar trim notikumiem – Polijas prezidenta Leha Kačiņska un viņa kundzes Marijas bērēm, vulkāna izvirdumu Īslandē, kas radīja putekļu mākoni, kā rezultātā iestājās sastingums atsevišķu Eiropas reģionu aviosatiksmē, un vairāk Latvijas iekšpolitiskos procesus ietekmējusī ģenerālprokurora Jāņa Maizīša nepārvēlēšana uz vēl vienu termiņu.
Visi šie notikumi Latvijas plašsaziņas līdzekļos izpelnījās aptuveni vienādu uzmanību, taču pirmajos divos gadījumos tā vairāk bija notikumu atspoguļošana, turpretī trešajā gadījumā neiztika bez plašākas analīzes.
Formālais ģenerālprokurors
Augsti stāvošu valsts amatpersonu un valsts iestāžu ievēlēšana amatā Saeimā notiek salīdzinoši bieži, un, jo augstākstāvoša amatpersona, jo diemžēl lielāki skandāli tās ievēlēšanu pavada. Atminēsimies kaut vai Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanu Valsts prezidentes amatā, kas ievilkās līdz vēlai naktij, ne mazāk viegli deputātiem ir klājies ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja, Augstākās tiesas priekšsēdētāja, Satversmes aizsardzības biroja vadītāja u. c. iecelšanu. Grūti iedomāties, kas notiktu, ja Saeimai būtu jārūpējas arī par Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja iecelšanu. Kaut arī, kā jau minēju, pretrunīgu kandidatūru un ilgstošas to izvērtēšanas, kompromatu un skaļu paziņojumu daudzos no šiem gadījumiem nav trūcis, teju vai vienmēr mēs esam zinājuši, kāds būs balsojuma rezultāts. Frakcijas pirms balsojuma savu viedokli stingri formulē, ja arī kādā gadījumā tiek pieļauts brīvais balsojums, tie vairāk ir viens vai divi deputāti, kas, iespējams, nobalsos pretēji frakcijas oficiālajai pozīcijai, un mums ir skaidrība par to, vai konkrētais kandidāts gūs Saeimas vairākuma atbalstu vai negūs. Ja ir viegli prognozējams otrais variants, tad kandidātu uz balsošanu var arī nelikt.
Kas šoreiz bija citādi? Patiesību sakot, līdz pat vēlēšanu dienai – nekas, ja neskaita to, ka Maizīša ievēlēšana tika pasniegta kā formalitāte (spēcīgu konkurentu uz ģenerālprokurora vietu trūkums plus labi/apmierinoši līdzšinējā darba rezultāti). Pēc balsojuma daži no deputātiem un ekspertiem to jau steidza nodēvēt par kļūdu, jo plašākai diskusijai un darba izvērtējumam, ievēlējot tik nozīmīgas tiesībsargājošās iestādes vadītāju, tomēr bija jābūt. Sabiedrība (pieļauju, ka arī dažs labs Saeimas deputāts) to saņēma vien vakarā pirms balsojuma, skatoties Jāņa Dombura vadīto „Kas notiek Latvijā?", kur pašreizējais ģenerālprokurors izskatījās mazpārliecinoši. Arī es būtu vēlējies izvērstāku ģenerālprokurora paveiktā atskaiti un vīziju par prokuratūras darbu nākotnē. Šis tas no tā arī diskusijas laikā uzpeldēja, piemēram, aktīvāka cīņa ar ekonomiskajiem noziegumiem, prokuroru atslogošana no tā saucamajām „zaptes burku zādzību" lietām. Tiesa, uz minētajām lietām Jāņa Maizīša nepārvēlēšanu noteikti nevar novelt, tie šobrīd vairāk var kalpot kā iegansti, nevis iemesli Saeimas deputātu pagājušās ceturtdienas balsojumam. Iemesli, visticamāk, jāmeklē politiķu un to maizestēvu kuluāru sarunās. Nav noslēpums, ka ilgstošā tiesvedība daudzās skandalozās lietās, kur kā apsūdzētais ir Aivars Lembergs, kā arī citas prāvas, kur dažādos statusos figurē arī citi sabiedrībā un politiskajās aprindās pazīstami cilvēki, ir pietiekami iemesli, lai zināmas personas Jāni Maizīti nevēlētos redzēt ģenerālprokurora amatā uz vēl vienu termiņu. Tādēļ man bija liels pārsteigums, ka pirms balsojuma visas Saeimas frakcijas (atskaitot ZZS un LPP/LC, kas gan nebija pret, bet ļāva saviem deputātiem balsot pēc to ieskatiem) vārdos bija par Jāņa Maizīša kandidatūru. Jā, no viena vai otra deputāta mutes izskanēja pa kādam kritiskam izteikumam, taču kopumā ģenerālprokurora darbs tika vērtēts labi, un nekas neliecināja par viņam nelabvēlīgu balsojumu.
Zīme, ka kaut kas nav kārtībā, bija TP un LPP/LC ierosinājums mainīt balsošanas režīmu no aizklāta uz slēgtu. Slēgtā balsojumā nav iespējams pārliecināties par to, kā kurš deputāts balsojis, izņēmums bija Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšana uz pirmo termiņu, kad pirms izšķirošā balsojuma Juris Dobelis dalīja dažādas krāsas pildspalvas, lai vēlāk varētu pārliecināties par to, cik no frakciju deputātiem ir turējuši savu vārdu. Iespējams, šādu pretrunīgi vērtētu lietu vajadzēja ieviest arī pirms ceturtdienas balsojuma. Par balsojuma rezultātu pats Jānis Maizītis neizskatījās īpaši pārsteigts, iespējams, viņam jau bija zināmas priekšnojautas par to, kā viss varētu attīstīties.
Gļēvulības demonstrējums
Saeimas deputāti ar savu balsojumu patlaban ir uzdevuši virkni jautājumu. Piemēram, kas notiks tālāk? Teorētiski var iedomāties situāciju, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs Maizīti nominē atkal, taču, ja Saeimas deputāti viņu ievēlē, tad sevi par apsmieklu būs padarījuši atkārtoti. Iespējams, ka jau pirms balsojuma padomā bija cita ģenerālprokurora kandidatūra, kuru pirms izgāztā balsojuma neviens nevēlējās atrādīt publikai. Grūti pateikt, kādēļ Saeimas deputātiem bija nepieciešams šis ciniskais un melīgais teātris, kas noteikti iedragās jau tā ne pārāk augsto parlamenta prestižu. Pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē deputāti atļāvās tik atklāti melot. Bijām pieraduši, ka viņi melos vai nekrietnā rīcībā ir jāpieķer, taču šoreiz viss norisinājās atklāti. Es nezinu, vai Jānis Maizītis bija piemērotākais cilvēks ģenerālprokurora amatam, un šis pat vairs nav jautājums par viņu. Ja ir iebildes pret konkrēto personu, tad tās izsaki un godīgi atzīsti, ka balsosi pret, vai arī savu balsojumu neatklāj, bet 24 stundu laikā apmest kažoku otrādi (tā izrīkojās 20 deputātu) un vēlāk neatklāt šādas rīcības motīvus ir gļēvs, valstsvīru necienīgs solis. Slēgtais balsojums ir paredzēts, lai deputāti spētu pieņemt nozīmīgus lēmumus, nebaidoties no savu partiju vai kādas sabiedrības grupas pārstāvju represijām. Tas nav radīts kā aizsegs meliem, un, cerams, turpmāk ar šādu mērķi deputāti to vairs neatļausies izmantot.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS