Sākotnējo vēlētāja prieku par to, ka Latvijas politiskās partijas dažādu apsvērumu dēļ ir beidzot sapratušas, ka bezgalīgas šķelšanās un dalīšanās vietā labāk izvēlēties politisko spēku konsolidācijas procesu, nedaudz ir pabojājis kārtējais jauno politisko organizāciju veidošanas vilnis, kas pēdējās nedēļās valsts politiskajā vidē iepludinājis divas partijas, vienu kustību un biedrību.
Pirmās ugunskristības jauno politisko spēku redzamākie biedri jau piedzīvoja pagājušās trešdienas domburšovā. Lielākoties jauno organizāciju pārstāvju teiktais atstāja diezgan bēdīgu iespaidu un liek apšaubīt to panākumus vēlēšanās, taču nevar aizmirst, ka „Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām" kandidēs „Vienotības" sarakstā, bet dažu labu no kustības „Par labu Latviju" dibinātājiem noteikti redzēsim LPP/LC un TP sarakstos.
Tautai – prezidentu un uzņēmējus
Pirmā pazīme, kas raksturo lielāko daļu no četrām jaunajām organizācijām, ir nenoteiktība. It kā biedrības, it kā kustības, it kā politiskie spēki. Arī organizāciju politiskie uzstādījumi pagaidām vēl ir izplūduši. Partija „Par prezidentālu republiku", kā jau to nosaka organizācijas nosaukums, iestājas par prezidenta pilnvaru paplašināšanu (prezidentu vēlētāji ievēlē tiešās vēlēšanās, un prezidents formē Ministru kabinetu), par Saeimas deputātu vietu skaita samazināšanu līdz 71 un to, ka nodokļi 15 gadu netiek paaugstināti. Diezgan līdzīga programma ir arī dienu vēlāk Liepājā dibinātajai partijai „Ražotāja Latvija", kuras dibinātāju rindās galvenokārt ir uzņēmēji. Abas partijas, kam diezgan droši var prognozēt netikšanu Saeimā, ja vien tās ar kādu neapvienosies, ir izvēlējušās vienkāršāko ceļu, proti, savā politiskajā piedāvājumā iekļaut lietas, zem kurām parakstītos ļoti liels Latvijas iedzīvotāju skaits. Krīzes laikā sabiedrībā vienmēr aug atbalsts „stingrās rokas" politikai, un kas gan nevēlēsies noteiktību nodokļu sistēmā? Zīmīgi, ka abas partijas šobrīd runā tikai par tautas vēlēta prezidenta ideju un jomām, kas saistītas ar uzņēmējdarbību. Par tādām lietām kā izglītība, medicīna, sociālā sfēra un reģionālā attīstība mēs neko daudz nedzirdam, kas vedina uz to, ka partijām nav stratēģiska redzējuma par valsts attīstību kopumā, tā vietā tiek piedāvātas iluzoras idejas par to, ka visu atrisinās „tautas prezidents" un godīgie uzņēmēji.
Par spīti tam, ka kustības „Par labu Latviju" veidošanā piedalījās arī vairāki pašvaldību pārstāvji, smaguma centru tajā veido Latvijas uzņēmēji. Par kustības izveides iemesliem un mērķiem vēl ir grūti spriest, taču var nojaust, ka tā, visticamāk, darbosies kā mākslīgais pavadonis pāris partiju orbītā. Vai tas būs instruments, lai lobētu dažiem uzņēmumiem svarīgus politiskos lēmumus, vai arī turēs rūpi par stabilas un harmoniskas uzņēmējdarbības vides izveidošanu valstī, varam tikai minēt. Var piekrist tam, ka daudzus gadus lēmumu pieņemšanu valdībā un Saeimā ietekmēja lielie partiju sponsori/ziedotāji un tas nav veicinājis godīgas un stabilas uzņēmējdarbības vides izveidi, taču garantēt to, ka šādas kustības dialogs (likuma atļautajos ietvaros) ar likumdevējvaru un izpildvaru būs kvalitatīvi citādāks, šobrīd vēl ir pāragri.
Ar lietussargu mesties uz ambrazūras
Šajā uzņēmēju „uzlidojumā" nedaudz pēc baltā zvirbuļa izskatās „Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām". Tajā pulcējušies tie cilvēki, ko ikdienā saucam par radošo inteliģenci un pilsoniskās sabiedrības aktīvākajiem pārstāvjiem. Biedrības izvirzītās cīņas objekts ir Latvijas politikas process kā tāds. Savos izteikumos ne reizi vien biedrības pārstāvji to ir saukuši par korupcijas cauraustu un necaurspīdīgu. Pārmesta tiek arī politikas un biznesa ciešā saaugšana, no kā šobrīd cieš visa valsts. No malas raugoties, biedrība atgādina tādu ideālistu kopu, kuras dalībnieki (NVO iesaistītie, plašsaziņas līdzekļos strādājošie, augstskolu mācībspēks utt.) līdzšinējos gados, atrodoties procesa novērotāju – kritizētāju – pozīcijās, savus līdzdalības un ietekmes resursus ir izsmēluši un vēlas pāriet nākamajā līmenī – no vērotāja kļūt par procesa dalībnieku. Viena lieta ir atrasties pasīvā vērotāja pozīcijā un kritizēt procesu, kurā neesi iesaistīts, teikt kaismīgas runas Lietussargu revolūcijas gaitā vai arī rakstīt analītiskas publikācijas un pētījumus, pavisam kas cits – darboties politikā. Tas, kas desu gatavošanas procesu salīdzināja ar politikas „taisīšanu", nebija tālu no patiesības. Tu vari desu cehā strādāt sterilā darba apģērbā, taču nereti tās sastāvdaļas, kas tiek izmantotas desu ražošanai, liktu riebumā novērsties pat viskaismīgākajiem šā produkta cienītājiem. Līdzīgi ir ar politiku. Tu vari ienākt tajā ar saviem ideāliem un augstu morāli, taču nereti tā publikas acīm apslēptā daļa var likt zaudēt gribasspēku un caursišanas spējas pat lielākajam ideālistam. Jāatzīst, ka arī domburšovā biedrības dalībnieces Sarmīte Ēlerte un Lolita Čigāne topošo politiķu ādā izskatījās mazāk pārliecinošas nekā citās reizēs, kad bija jārunā nevis par savu politisko piedāvājumu, bet jākritizē pie varas esošie.
Man nav pamata apšaubīt biedrības locekļu spēju pozitīvi ietekmēt politikas procesu Latvijā. Daudzus no viņiem uzskatu par izciliem sabiedriskajiem darbiniekiem, labu augstskolu mācībspēku un vienkārši krietniem cilvēkiem, taču mani māc lielas bažas par to, vai viņu nestā medus karote pirmkārt jau neizšķīdīs „Vienotības" ūdenī un vēlāk, vēl mazākā koncentrācijā nonākot parlamentā, galīgi nepazudīs tur esošajās samazgās.
„Lieli putni, mazi putni,
Visi brauca žagaros;
Mazajam putniņam
Apsagāza vezumiņš."
Autors: EGILS KAZAKEVIČS