(31. ps. Baznīcas 2010. gadagrāmatā 25. marta dienai)
Slavēts lai ir tas Kungs, ka Viņš (mūs) mani tik brīnišķi žēlojis it kā stiprā pilsētā (ps. 31-22).
Es domāju savās bailēs: "Es esmu atstumts no Tavām acīm. Bet Tu saklausīji manu lūgšanas pilno saucienu, ar kuru es vērsos pie Tevis (ps. 31-23).
Sniegs, palu ūdeņu straumes, lietus… bet pavasaris sagaidīts. Lieldienas. Kristus ciešanu laiks, ko katru gadu izdzīvojam no jauna. Pārdomu, sevis apzināšanas un izvērtēšanas brīdis, lai viss pārdzīvotais un dzirdētais par notikumiem politikā, deputātu lēmumos un darba jautājumos, sadzīves problēmu sarežģījumos aizskalotos projām no domām un sirds tiktu iekustināta dzīvības ritmos, lai bailes, nedrošība zūd, lai jauni mērķi un ieceres iedegtos sirdīs ar jaunu sparu un izgaismotos citos talantos un iespēju virzienos. Šis ir sevis mainīšanas brīdis, lai pārdomātu, ko mūsu Kungs pie katra no mums ir žēlastībā piepildījis un ko mēs pretī esam snieguši.
Vai mīlestība nav zudusi pret ģimeni, bērniem, vecākiem, darba kolēģiem un vadītājiem, varbūt esam dusmojušies uz citiem, bet īstenībā tās ir bijušas pašu kļūdas, arī zināšanu trūkums, spriežot par naudu, vajadzībām un sadali.
Gaidāmajās vēlēšanās būs nopietna izvēle, izvērtējot mūsu nākotnes solījumus un kandidātus.
Ja mēs raugāmies uz tiem cilvēkiem, kas izgājuši tik ļoti nopietnus pārbaudījumus dzīvē kā 25. marta sāpju dienas atceres notikumus, viņu stāstījumi balstās uz stingriem pamatiem – uz Dieva lūgšanām, kas līdzējušas uzveikt badu, slimības, nenormālos dzīves apstākļus, tomēr neturot vairs ļaunumu sevī, bet piedodot.
Arī Atmodas laikā vēstures liecinieks Jānis Simsons Madonā darīja visu un kļuva par upuri, rādot gaismas ceļu uz pārmaiņām laikmeta griežos. Caur to gadu pārdzīvojumiem arī daudzi mūsu pilsētas cilvēki savās dvēselēs pieņēma Jēzu kā Pestītāju – glābēju. Taču ir grūti to saprast un sekot, jo savā būtībā esam bailīgi no visa jaunā, nezināmā.
Mieru un drosmi, cerību dod Dievs caur savu Dēlu Jēzu Kristu savā lielajā žēlastībā, un var notikt lielas izvēles, pārvērtības un izmainās viss, ja rodas Mīlestība un atsaucība ticībā.
Jābūt stingrai gribai, lai vīrs un sieva kopā ar bērniem ietu uz baznīcu, svētdienas dievkalpojumu kā uz pateicības svētkiem, lai tur iegūtu mieru sirdī un arī rastu atrisinājumu daudzām sāpīgām dzīves problēmām caur uzrunājošu Vārdu no Bībeles, un tā ir saruna ar sevi un Jēzu, kas ir cilvēku dvēseles pestītājs caur lūgšanu.
Mums vēl ir dota šī iespēja dzīvē pieskarties mācībai par mūžīgo Mīlestību un Dzīvību.
Pateicībā ANDA STRADIŅA