Aizvadītās sestdienas rīts tepat viena pusnovada robežās bija krasi atšķirīgs. Madonā pirms izbraukšanas uz Vestienu, kur Kāla ezerā biedrība „Kāla ezera padome" organizēja zemledus makšķerēšanas sacensības „Pēdējais ledus", no automašīnas logiem bija jānoslauka lietus ūdens piles, bet Kāla leduslauks makšķerniekus sagaidīja spīdīgi sastindzis. Tā teikt, nedaudz uzsalis.
Diena rādījās visai jauka, jo saule no paša rīta ziņkārojās, ko tas ledus urbjiem bruņotais ļaužu pulks te domā darīt. Bet pulks bija iespaidīgs. Paliju kārotāju šoreiz gan bija mazāk kā uz pirmajiem mačiem, tomēr divi desmiti sportistu pieteicās. Toties turpat simt trīsdesmit ledus drupinātāju devās darbā par lata biļetēm. Tātad ezers zivīgākajās vietās ņudzēja kā skudru pūznis.
Ja biļešu pircējiem darbošanās visas dienas garumā ļauta, sacensību dalībnieki pēc pulksten piecpadsmitiem sāka nākt „pie bikts", lai atrādītu savu guvumu soģiem un tad arī saņemtu novērtējumu pēc nopelniem.
Tūdaļ gan jāsaka, ka zivis, laikam garās ziemas nogurdinātas, nebija bijušas īpaši atsaucīgas un ar dižiem lomiem neviens īpaši nelepojās. Tomēr kalsnavietis Jānis Viļevičs, apvienojot prasmi ar veiksmi, bija izmakšķerējis 4,29 kilogramus zivju. Par to arī viņam lielākā loma guvēja godpilnā pirmā vieta.
Protams, kā tas šeit organizētajās sacensībās pieņemts, bargajiem tiesnešiem vērtēšanai tika atrādīts platākais breksis, sudrabotākā rauda, niknākais ķīsis, strīpainākais asaris un vēl citas brīnumainas zivis, par kurām balvas saņēma viņu izmakšķerētāji.
Un kur tad cienastam garšīgā zivju zupa, kas, kā visiem zvejniekiem zināms, nevienā virtuvē nav izvārāma tik garšīga kā uz ugunskura ezermalā. Ja tam visam pieskaita vēl to, ka makšķerniecības lietpratēji gadsimtu gaitā ir noskaidrojuši, ka makšķernieka mūžs pagarinās par katru zvejā pavadīto dienu, tad – ko vēl labāku vēlēties.
Nu, re! Te visu pārskaitot, aizmirsu gandrīz pašu galveno, proti, arī šo maču iecere bija tendēta uz palijām. Un vienu arī izmakšķerēja. Bet to pašu nācās amnestēt, jo tā neatbilda noteiktajam mēram – 35 centimetriem. Tātad zive aizpeldēja atpakaļ dzelmē, atstājot cerības nākotnei.
Bet nākotne mums, makšķerniekiem, jau iezīmējas visai skaidri. Jāsāk pārlūkot vasaras inventāru. Tiem, kam patīk Vidzemes skaistulis Kāla ezers, tikai jāiegriežas SIA „Kālezers", z/s „Ielāpi", z/s „Dadzīši" vai arī atpūtas vietā „Bērzi" pēc licences un – aidā! – uz strīpainākajiem asariem, platākajiem brekšiem, varbūt, ka tiekat arī pie palijas. Ne asakas!
Autors: OĻĢERTS SKUJA
AUTORA foto