23. martā Sarkaņu pamatskolā notika vecvecāku pēcpusdiena, skaista tradīcija, kas katru gadu norisinās īsi pirms pavasara brīvdienām. Sarkaniete Ieva Stiprā šo pasākumu apmeklē jau vairākus gadus, jo šo skolu savulaik beigusi viņa pati un te mācījušies arī mazdēli. Tagad par vecmāmiņu viņu sauc mazā Samanta, un Ieva ar dzīvesbiedru Jāni ar prieku dzīvo līdzi viņas skolas gaitām.
– Ļoti patīk šie pasākumi, ko katru gadu mums sarūpē Sarkaņu skolas bērni un skolotāji. Jūtamies ļoti gaidīti un īpaši, jo svētki rīkoti tieši mums, ar speciāli veidotu programmu, par kuru varam priecāties skatoties un arī paši līdzdarboties. Sarkaņu pamatskolā skolēnu skaits ir mazs, bet cik skaistus priekšnesumus spēj sagatavot, – dzied, dejo, muzicē, prot skaisti runāt un spēlēt teātri. Liels nopelns šeit skolotājiem, kas bērnu spējas un talantus palīdz attīstīt un pilnveidot. Bet nevar neievērot, cik ļoti bērni uzstājoties zālē meklē savus tuviniekus. Kad ierauga, pasmaida, un balss sāk skanēt vēl skanīgāk.
Dzīve tā ir iegrozījusies, ka kopā ar Jāni esam kļuvuši par ģimeni ne tikai saviem trim bērniem un mazbērniem, bet arī audžubērniem, kas dažādu apstākļu dēļ par savām mājām sauc „Vītolus" un brīvos brīžus pavada pie mums.
Samantas mamma Ilona pie mums dzīvo kopš 15 gadu vecuma. Tagad gan dzīves un darba ceļi aizveduši uz Angliju, bet viņas meitiņa pagaidām dzīvo pie mums, mācās Sarkaņu skolā, kur viņai ļoti patīk un ir apmierināta. Lai cik daudz uzmanības un mīlestības mēs viņai veltītu, jūtu, ka pēc māmiņas ļoti skumst un ar nepacietību gaida, kad mamma ciemosies Latvijā. Tas ir parasts dzīvesstāsts mūsu valstī, kad jaunieši dodas strādāt uz ārzemēm, jo katram taču gribas dzīvot labāk un lielākā daļa no viņiem brauc ar domu papelnīt naudu un atgriezties. Arī Ilona no darba nekad nav baidījusies, viss, ko viņa dzīvē sasniegusi, ir panākts ar strādīgumu un akurātību. Cik tīri, vēl pusaudzei esot, tika ravēti dārzi, cik taupīgi pēc tam tērēta nopelnītā naudiņa, ne katrs to spēj. Arī tagad, Anglijā esot tikai otro gadu, viņa ir sasniegusi daudz, pateicoties savam čaklumam. Kā viņas dzīve veidosies tālāk, rādīs laiks, bet gan Ilonai, gan Samantai „Vītoli" vienmēr paliks vieta, kur atgriezties, kur dzīvot, kur griezties pēc padoma un palīdzības.
12 gadu pie mums dzīvo Sergejs – puisis no Ludzas puses, kas agrā jaunībā, apstākļu spiests, uz Vidzemes pusi bija devies darba meklējumos. Strādāja gaterī, dzimtajā pusē atgriezties nevēlējās, tā arī palika pie mums. Tagad ir tālbraucējs šoferis. Atgriezies no reisa, brīvos brīžus pavada pie mums, šeit ir viņa mājas.
14 gadu, kopš 5. klases, pie mums ir Māris. Kad viņš mācījās Grostonas skolā, bērni brauca uz mūsu gateri šķirot materiālus. Lai nebūtu katru dienu jāvadā, palika pa nakti. Pamazām apstākļi izveidojās tā, ka piektdienu vakaros, pēc mācībām skolā, Māris sāka braukāt pie mums. Acīmredzot ilgojās pēc ģimenes, jo ar mammu bija kaut kāds konflikts. Viņš jutās pamests, jo nepatika biežās dzīvesvietas maiņas. Kad Māris pabeidza 9. klasi, aizbraucām uz izlaidumu Kalna skolā. Lai cik ļoti viņš gaidīja arī mammu, viņa neieradās. Mūsu pamudināts, Māris iestājās Madonas ģimnāzijā. Tanī pašā vasarā viņa pusbrālis ar visām mantām atveda Māri pie mums un lūdza, lai viņu pieņemam dzīvot pie sevis. Tā arī Māris palika. Dzīvoja pie mums, mācījās, labi sportoja. Kad ģimnāzija bija pabeigta devās mācīties uz Aizsardzības akadēmiju. Pagājušā gada maijā to pabeidza un tagad strādā specvienībā. Prieks par to, ka Māris atradis stabilu vietu dzīvē, ka blakus viņam ir jauka draudzene.
Bez šiem trim jauniešiem savulaik pie mums strādājuši un kādu laiku dzīvojuši daudzi. Esam devuši prakses vietas Barkavas arodvidusskolas skolēniem, tāpat iespēju pastrādāt pa vasarām tiem, kas to vēlējās. Mūsu zemnieku saimniecībā viņiem bija iespēja gūt pirmās darba iemaņas.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 27.03.2010.
IEVAS STIPRĀS stāstītajā ieklausījās VALDA KĻAVIŅA
Foto no personiskā arhīva