Sarkaņu pagasta zemnieku saimniecībai "Madaras" pieder 80 slaucamo govju. Īpašumā ir ap 60 ha, daļa zemes tiek nomāta. Šogad 11. aprīlī aprit 5 gadi, kopš Ingas un Tāļa Jurevicu ģimene sāka saimniekot bijušajā Krieviņu aitu kompleksā.
– Pirmo govi nopirkām pirms 19 gadiem. Vecajā kūtī bija 11 stāvvietu, kad ienācām šajā fermā, bija ap 16 govju un daudz teļu, – par to, kā mērķtiecīgi ar savu darbu attīstīta piena lopkopība līdz tagadējam līmenim, pastāsta Inga Jurevica, kas ir veterinārārste. – Manuprāt, lopkopības fermas īpašniekam veterinārārsta profesija ir ļoti piemērota, jo zootehniku var piemācīties klāt, apmeklējot dažādus kursus, bet veterinārija ir specifiska. Ja vēl ko gribētos pārzināt, tā ir ekonomika, – atklāj "Madaru" saimniece.
Nestabilitāte ne tikai piensaimniecībā
Jautāta par situāciju piena lopkopībā, Inga Jurevica raksturo:
– Ieskatoties grāmatvedības atskaitēs, jau visa aina atspoguļojas – gan plusi, gan mīnusi. Nomāc nestabilitāte ne tikai piensaimniecībā, bet vispār valstī. Tas, ka absolūti nejūt, ka ir atbalsts ražotājiem. Liekas, ka visa valsts ir kā tāds "caurs maiss" – tagad pārsvarā nauda tiek novirzīta sociālajai palīdzībai, bet netiek domāts par to, kā to naudu ņemt, kā saražot. To mēs labi saprotam, ka Eiropai nemaz nav vajadzīgs, lai mēs ko ražotu. Eiropa vēlas, lai te būtu kā tāds indiāņu rezervāts, kur visiem iedos kādu sociālo palīdzību un no pabalstiem arī dzīvos, bet paši neko neražos un nesasniegs. Tajā pašā laikā paši sev gribam nopelnīt maizīti, te dzīvot un strādāt. Negribētu, ka arī mani bērni nākotnē dzīvotu kaut kur svešās zemēs.
Ģimenē izaudzināti trīs bērni. Dēls Raivis studē LU Ekonomikas fakultātē, meita Zane – Banku augstskolā, bet Līga gatavojas beigt Madonas pilsētas 1. vidusskolu, turpināt izglītību kādā no augstskolām.
– Uz ko gan citu, dzīvojot laukos, pārorientēsies? Kas tad mums te, Latvijā, ir? – pārjautā Inga Jurevica. – Ne mums ir zelts, ne nafta, lai varētu rast citas bagātības. Mums ir zeme, kas Vidzemē vairāk ir piemērota lopkopībai. Ja mēs pat to neizmantosim, bet "izpūtīsim gaisā", un Eiropa vēl iedos naudu, lai tikai zemi neizmantojam, daudz pazaudēsim. Tā arī ir tāda sociālā politika – piemaksāt, lai tikai neražojam. Šobrīd visa ES nauda ir vairāk virzīta uz to, lai atrastu alternatīvu nodarbošanos. Tiesa, ir bijušas arī investīcijas fermām. Sāksim jau ar to, ka mūsu zeme laikam ir tik bagāta, ka pēc 20-30 gadiem var atļauties visu sagraut, pēc tam sākt visu no jauna. Vecajās Eiropas valstīs fermas ir celtas un veidotas gadsimtiem, attīstība ir nākusi klāt pakāpeniski, bet mums tas ir jāsasniedz neilgā laika posmā ar to naudiņu, kas ir, turklāt saņemot mazākus ES tiešos atbalsta maksājumus un mazāku piena naudu. Prasības pret mums ir tādas pašas kā citās ES valstīs, bet nevienādos atbalsta maksājumos jākonkurē ar to produkciju. Tāpēc jau arī ir tik grūti. Tomēr, neraugoties uz visu, man šī lieta patīk. Ja Dievs dotu un laimētu kādu miljonu, varbūt, ka tepat arī to naudu ieguldītu (kaut gan – tiktu jau arī bērnu skološanai, kādam ceļojumam…).
Lai saražotu vairāk, vairāk jāiegulda
– Vai lopkopībā par katru govi saņemsit tādas pašas subsīdijas kā pērn, ja valsts atbalsts ir "nogriezts" par 62 procentiem?
Inga Jurevica pārzina aprēķinus: – Noteikti, ka nesaņemsim tik daudz, cik no nacionālajām subsīdijām mūs atbalstīja pagājušajā gadā. Tas uz vispārējās krīzes rēķina ir saprotams, bet situācija no tā lauksaimniecībā vieglāka nepaliks, tikai smagāka. Mums līdz šim bija tā, ka katru gadu no savas saimniecības kādu stūrīti gribējām un iespējām sakārtot, taču šis gads būs pa tukšo. Labi, ka varēsim saglabāt visu, kā ir, kārtībā, sasniegtos izslaukumus stabilizēt. Vairāk neko. Ja slaucam 7000 kg piena no govs gadā, svarīgi būs noturēt tādu izslaukumu. Lai saražotu vairāk piena, attiecīgi vairāk ir jāiegulda lopos. Jākāpina vispārējais ganāmpulka ražīgums, lai varētu izslaukt vairāk piena. Lai to kāpinātu, govīm ir jārada vēl labāki apstākļi, labāka turēšana. Taču nav par ko, jo nav investīciju. Pusgadu pienu nodevām par 12,5 s/l, bet piena pašizmaksa ir ap 17 s/l, tātad strādājām ar zaudējumiem. Ja tagad cena ir 19 s/l, cik tad ilgi, pelnot 2 santīmus par litru, ir jānostrādā, lai atpelnītu pusgada zaudējumus. Tikai ar nosacījumu, ka piena cena nesamazināsies, varēs runāt par zināmu stabilitāti. Jau ilgus gadus sadarbojamies ar a/s "Cesvaines piens", un liekas, ka tagad reti kurš nenovērtē abpusēju izdevīgumu. Lai attīstītos, vajadzīgs arī tāds resurss kā zeme, un ir bail, ka to neizpirks ārzemnieki, jo pašiem nebūs, par ko.
Stāstot par izmaksām, saimniece uzsver, ka tās ir ļoti kompleksas. Kaut vai tehnikas amortizācija. Saimniecībai nav tas pats labākais apvidus – kalnains, mazas pļaviņas, kas arī sadārdzina ražošanu. Kur var ietaupīt?
– Kaut vai uz to, ka pati esmu veterinārārste, pati varu izpildīt pārrauga pienākumus, nav jāsauc mākslīgās apsēklošanas tehniķis. Ja kāda slaucēja saslimst, darām pilnīgi visu paši.
Nav investīciju, nav izaugsmes
Inga Jurevica no biznesa viedokļa par ienākumu un izdevumu sabalansēšanu piena lopkopībā teic, ka viss atkarīgs no investīcijām.
Lai piesaistītu ES investīcijas, rakstīti projekti LAP programmai "Lauku saimniecību modernizācija". Divi projekti jau ir īstenoti, iegādāta nepieciešamā tehnika, trešais – izstrādāts un atrodas realizācijas stadijā. – Kā veiksies, to vēl redzēsim. Aprēķinot mēs saprotam, ka nemaz tā īpaši no bankas nevaram aizņemties, jo nauda ir arī jāatdod. Beidzamā projekta īstenošana arī atkarīga no tā, vai būs kādas subsīdijas, vai būs papildus Eiropas nauda, tad varēsim ieguldīt. Platībmaksājumi, ko saņemam, arī ir tie, kas nodzēš mīnusus. Ja ar gadiem ES atbalsts mainīsies, tas attieksies uz visām ES valstīm. Ārzemēs taču neviens pienu neslauks, ja tas būs zem pašizmaksas. Tur cilvēkiem nav jāuztraucas par nākotni, nav jādzīvo tādā stresā kā šeit. Mums arī ir lieli plāni, bet esam aprēķinājuši, ka plānus varēs īstenot tad, kad būs atmaksāti līdzšinējie kredīti. Ir liela vēlēšanās un arī liela vajadzība attīstīties, kaut vai lai attīstītu darba kultūru, lai būtu normāli darba apstākļi. Gribētos sakārtot blakus kūti, kur atrodas teliņi, bet tas viss prasa investīcijas, lielāku ES atbalstu, nevis tikai 45 procentus. Ja paliktu pāri lielāks peļņas procents, tad arī būtu, ko ieguldīt attīstībā. Bet gan jau palēnām, nevar gribēt visu uzreiz.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto