Partiju aiziešana no valdības Latvijas politiskajā kultūrā nav retums. Var pat teikt, ka šāda parādība ir diezgan droši prognozējama. Pagājušajā nedēļā uz šādu soli sasparojās Tautas partija (TP).
Daudzos cilvēkos, tai skaitā manī, tas radīja divējādas izjūtas. Pirmkārt, īstu pārsteigumu TP rīcība nesagādāja, jo partijas eksistēšana valdībā jau labu laiku atgādināja tādu iekšējo opozicionāru darbošanos, kur katrs lēmums tika pieņemts negribīgi, gari atrunājoties un izplūstot skaidrojumos, cik partijai lēmums ir nepieņemams, taču beigās to atbalstot. Šāda distancēšanās no valdības darba un sevis pozicionēšana kā atšķirīga viedokļa paudējus, tāpat kā gājputnu atgriešanās vēsta par pavasara nākšanu, Latvijas politikā vēsta par vēlēšanu tuvošanos un to, ka valdība var gatavoties vai nu darbam mazākumā, vai krišanai. Te nu jāpiekrīt „Jaunajam laikam" (JL), ka atteikšanās parakstīt divpusējo vienošanos ir iegansts, nevis iemesls aiziešanai no valdības. Solis, kas redzēts daudzu gadu gaitā daudzu partiju izpildījumā, tikai noformējums mainās – nespēja vienoties par kāda objekta privatizāciju, augsta ierēdņa iecelšanu vai atcelšanu utt. Tiktāl par Latvijas politisko kultūru un tās tradīcijām, taču, ja jau visas pazīmes liecināja, ka TP pacels cepuri un aizies, kādēļ tik daudziem tas tomēr nāca kā pārsteigums? Tādēļ, ka tikai retais ticēja, ka kāds politiskais spēks izvēlēsies riskēt ar valdības stabilitāti laikā, kad valsts pārvar vienu no smagākajām ekonomiskajām krīzēm pasaules vēsturē, laikā, kad ātra un efektīva lēmumu pieņemšana ir vitāli svarīga, lai Latvija spētu no tās izkļūt. Tiem, kas cenšas TP lēmumu skatīt tikai valdības un krīzes gaismā, paslīd garām daudz nopietnāks arguments TP aiziešanai no valdības, proti, partijai nākamās parlamenta vēlēšanas ir izšķirošas. Sēdēt valdībā, kur tu atrodies trešā tēva dēla –
muļķa – lomā, ir taisnākais ceļš uz sliktiem rezultātiem vēlēšanās, it īpaši TP ar tās negatīvo auru (pamatoti, nepamatoti – tas ir cits stāsts). TP nav tik noturīga elektorāta kā ZZS un mazākā mērā „TB"/LNNK. JL solis veidot „Vienotību" ir šīs partijas trumpis uz gaidāmajām 10. Saeimas vēlēšanām, taču pat tad nevar ieslīgt pašapmierinātībā, jo ir jau pieredze, kā vēlētāji atalgo „stabilus" un „pelēcīgus" premjerus un to partijas (skat. 8. Saeimas „Latvijas ceļa" vēlēšanu rezultātus). Partiju vide, kurā TP būs jācīnās par iekļūšanu parlamentā, ir ļoti piesātināta, un jārēķinās, ka arī Saskaņas centrs var pārvilināt pie sevis kādu no tā saucamo labējo partiju tradicionālajiem vēlētājiem. Šādā situācijā TP izšķīrās par apsteidzoši aktīvu rīcību. Pirmais solis bija Andra Šķēles atgriešanās pie partijas stūres, tādējādi vismaz simbolu līmenī piesakot sevi kā līdera, nevis līderu partiju. Tai sekoja aizvien aktīvāka „grūstīšanās" valdības iekšienē, taču jau visai drīz JL, „panācis sapratni" ar konformismam mūžam gatavo ZZS, ierādīja TP vietu valdības kaktā. Jāatzīst, ka atšķirībā no līdzšinējām valdībām TP sviru, ar ko ietekmēt kolēģus, bija visai maz. Galva un maka turētājs (Finanšu ministrija (ar īpašām ministra pilnvarām) un Ekonomikas ministrija) ir JL rīcībā, TP, ja neskaita Ārlietu ministriju, atbildot vien par ietekmes ziņā otršķirīgām ministrijām. Grūstīšanās nekādu rezultātu nedeva, un TP pieņēma lēmumu neturpināt savu pašnāvniecisko (pēc partijas domām) atrašanos valdībā, kur mūziku pasūta citi, un aiziet no tās.
Ko šāds solis nozīmē partijai un tās nākotnei? Būtībā tā ir iešana uz visu banku. Vai nu TP līdz vēlēšanām ar aktīvu darbu opozīcijā uzrādīs visas valdības vājās vietas, sniegs sabiedrībai viegli uztveramas un saprotamas receptes valsts ekonomiskās situācijas uzlabošanai un – kas pats svarīgākais – piedāvās cilvēkus, kam šie darbi ir pa spēkam (ne velti Šķēle solās akcentu likt uz jaunām sejām no reģioniem), vai ar tik smagu troksni izgāzīsies vēlēšanās, ka TP, kā varas partijai, šo zaudējumu neizdosies pārdzīvot. Tālākie scenāriji var atšķirties – partija agonizēs (zaudēs lielu daļu no aktīvajiem biedriem) vēl vienu vēlēšanu ciklu, cerot atgūties pašvaldību vēlēšanās, vai arī izkārs balto karogu un pievienosies kādai politisko spēku apvienībai vai partijai, visticamāk, LPP/LC (atkal analoģija ar „Latvijas ceļu"). Nenoliedzami, taka, uz kuras uzkāpusi TP, partijai ir ļoti bīstama. Jau šobrīd daudzi prominenti partijas biedri nevēlas pārreģistrēties, tai skaitā visa Līvānu nodaļa. Savukārt kultūras ministrs Ints Dālderis turpina vadīt ministriju, tikai nu jau būdams bezpartijisks. TP, pametot valdību, iegūst arī to negatīvo auru, kas pat līdz šai dienai apņem JL, proti, nedarošie un no atbildības mūkošie. Pie tam šī situācija ir vēl uzkrītošāka, jo valdība mazākumā tiek atstāta valstij tik grūtā brīdī. Jādomā, ka TP politikā PR jomā padomā ir tiešām kaut kas grandiozs, jo, lai gan sabiedrības politiskā atmiņa darbojas vien īstermiņā, šādu soli daudzi var gluži vienkārši nesaprast. Vienlaikus gan jāatzīst, ka daudzi TP soli pārlieku dramatizē. Jā, valdība nosacīti paliek mazākumā (iespējams, šā raksta tapšanas laikā būs pieņemts lēmums par LPP/LC iešanu valdībā), un lēmumu pieņemšanas gaita var nedaudz palēnināties, lai gan bez iekšējiem kašķiem ir iespējams arī pretējais. Arī ārvalstīm un starptautiskajiem aizdevējiem sūtīto signālu nozīmību nevajadzētu pārvērtēt. Politiskā nestabilitāte krīzes laikā ir norma daudzās valstīs. Šobrīd nav bažu, ka valdība vai parlaments būtu rīcībnespējīgi un nepildītu uzņemtās saistības. Vienas partijas demaršs, kas aizejot ir uzsvērusi, droši vien jau īpaši Starptautiskajam Valūtas fondam, ka saistības tiks pildītas un partija arī opozīcijā atbalstīs valdību, ir nebūtisks apstāklis. Manuprāt, šī ir viena no stabilākajām valdībām, kāda Latvijā jebkad ir bijusi.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS