Pērn apritēja 60 gadu kopš 1949. gada 25. marta deportācijām. Saistībā ar šo gadadienu Balvos tika organizēta starprajonu zinātniski pētniecisko darbu konference „Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos". Šogad 19. martā konference tiek rīkota Cesvaines novadā, kur skanēs bijušā Alūksnes, Gulbenes, Madonas un Balvu rajona skolēnu zinātniski pētniecisko darbu (ZPD) lasījumi, kā arī notiks citas aktivitātes – svētbrīdis baznīcā, ziedu nolikšana pie represijās cietušo pieminekļa. Savus referātus lasīs arī Dzintra Geka, Anda Līce un Iveta Šķiņķe, konferences laikā visi interesenti varēs piedalīties arī zīmēšanas un muzikālajā darbnīcā.
Līdzīgi kā pagājušajā gadā Balvos, arī šogad konferences uzsvars tiek likts uz skolēnu pētnieciskajiem darbiem. Cesvaines vidusskolas vēstures skolotāja Ina Šulce norādīja, ka katrs nu jau bijušo rajonu novads uz konferenci virza labākos darbus.
– Iesūtītie skolēnu darbi ir ļoti emocionāli. Kādam 11. klases skolēnam, kas bija rakstījis par savu vecmāmiņu, lasot pat aizlūza balss. Tas liecina par to, ka šie dzīvesstāsti un notikumi jauniešus skar personīgi un ļoti dziļi. Arī man, lasot šos darbus, neizdodas palikt vienaldzīgai pret rakstīto. Ar deportāciju tematam veltītiem darbiem strādāju jau otro gadu. Lieta, kas mani nedaudz patīkami pārsteidz, ir tā, ka represētie šos notikumus vairs nemin vien ar traģisma pieskaņu. Daudzviet stāstījumiem cauri vijas humors, kaut gan vienlaikus saproti, ka dzīves apstākļi, kādos viņiem nācās dzīvot, bija necilvēcīgi. Šādi autentiski stāsti ļoti labi sabalansē vēstures grāmatu tekstus, kur nereti akcents tiek likts tikai uz negatīvo un drūmo, – uzsvēra Ina Šulce.
Vaicāta, vai represijas pārcietušie spēj atvērties un stāstīt vienam cilvēkam vai plašākai auditorijai par savas dzīves traģiskākajiem brīžiem, Cesvaines vidusskolas vēstures skolotāja atzina, ka lielākā daļa represēto to spēj un dara labprāt, daži to pat uzskata par savu pienākumu.
– Kāda kundze no Alūksnes, kas arī pārcietusi izsūtījumu, teica, ka, ja viņi ir spējuši pārciest represiju smagumu un dzīvi Sibīrijā, šodien viņiem vienkārši ir pienākums par to stāstīt. Ar šādu mērķi arī konference tiek rīkota – ļaut paaudzei, kas to nav izcietusi, savstarpējās sarunās iegūt to līdzpārdzīvojumu, kāds ir bijis cilvēkiem, kuri šo vēstures lappusi ir izdzīvojuši. Mēs bieži vien aicinām uz skolu represētos un nacionālos partizānus. Dažkārt ir bažas gan par to, vai konkrētais cilvēks spēs atvērties jauniešu auditorijai, gan par to, vai skolēni viņā klausīsies un būs disciplīna. Pašai par prieku redzu, ka bērni gluži kā sastinguši, ar lielu uzmanību klausās šo cilvēku stāstos, un domāju, ka tieši šis ir pareizais ceļš, kā jauniešiem sniegt izpratni par konkrētajiem vēstures notikumiem, lai tie nešķistu sausi un atsvešināti. Protams, vislabāk šos notikumus izprot tie bērni, kuru ģimeni ir skārušas represijas, – savos vērojumos dalījās Ina Šulce.
Cesvaines vidusskolā šogad izsūtījuma tēmai savus zinātniski pētnieciskos darbus veltīja trīs skolnieces: Annija Buša, Lelde Fjodorova un Monta Ustinova (visas no 11.b klases). Meitenes atzina, ka pievērsties šim nebūt ne vieglajam tematam viņas pamudinājusi vēlme gūt plašāku ieskatu šajā jautājumā.
– Es vēlējos uzzināt vairāk par izsūtīšanu, cilvēku dzīves apstākļiem Sibīrijā. Tas mani interesē tādēļ, ka mūsdienās ir ļoti grūti iedomāties šādus notikumus, – savu motivāciju veidot ZPD saistībā ar represētajiem pauda Annija Buša.
Viņa kopā ar savu klasesbiedreni Montu Ustinovu izstrādā kopīgu darbu par kādu madonieti, kas pārcietis deportācijas. Savukārt Lelde Fjodorova, kas ar sava ZPD lasījumu uzstāsies arī konferencē, par pētījuma objektu izvēlējās sievieti, kas ilgus gadus bija ģimenes draugs.
– Šī sieviete nomira, kad vēl biju maza, un uzzinot, ka viņa bija izsūtīta, vēlējos iegūt vairāk informācijas. Arī mani vairāk interesēja tieši izsūtījumā pavadītais laiks, jo šodienas situācijā ko tādu mums ir ļoti grūti iztēloties. Piemēram, vienu brīdi, dzīvojot ļoti smagos apstākļos, viņa lūdza Dievu, lai tas paņem pie sevis viņas bērnus, jo tiem debesīs būs vieglāk, nekā šeit. Par laimi, sieviete un viņas bērni izdzīvoja. Šāds dzīvesstāsts liek arī pašiem dažkārt pārvērtēt daudzas lietas. Mēs daudz ko uztveram kā pašu par sevi saprotamu – izglītību, tīru dzeramo ūdeni, pārtiku utt., tādēļ nespējam iedomāties, kā tas ir, kad pat par visniecīgāko lietu, kas tev nepieciešama izdzīvošanai, ir diendienā jācīnās, – uz raudzīšanos salīdzinošās kategorijās aicināja Lelde Fjodorova.
Arī Monta Ustinova darba izstrādes procesā guvusi vērtīgas atziņas.
– Līdz šim biju domājusi, ka latviešiem ar vietējiem iedzīvotājiem bija konflikti, taču uzzināju, ka mūsu tautieši bija vieni no retajiem, kurus tur, galvenokārt darba tikuma dēļ, vietējie iedzīvotāji cienīja un dažkārt arī palīdzēja, – pastāstīja Monta Ustinova.
Visas trīs meitenes savus izsūtījumu pārcietušos sarunbiedrus raksturo kā atvērtus un gaišus cilvēkus, kas neakcentē tikai visu negatīvo. Viņas atzīst, ka ieguvums, klātienē runājot ar dzīvās vēstures lieciniekiem, ir daudz nozīmīgāks, nekā par deportācijām izlasot grāmatās.
Šogad – Cesvaines novadā
Pagājušajā gadā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltītā konference norisinājās Balvos, bet šogad stafeti ir pārņēmusi Cesvaine. Novada domes priekšsēdētājs Vilnis Špats uzskata, ka deportācijām veltītu pasākumu nekad nevar būt par daudz.
– Izsūtījumu piedzīvojušo cilvēku ar katru gadu paliek arvien mazāk. Būtu svarīgi, un tas ir mūsu pienākums, pēc iespējas vairāk stāstīt par šiem mūsu tautai traģiskajiem vēstures notikumiem. It īpaši nozīmīgi par to ir runāt ar jauniešiem. Bija vairākas desmitgades ilgs pārrāvums, kad par deportāciju vispār nevarēja runāt, tādēļ pat daudziem manas paaudzes cilvēkiem, par bērniem nemaz nerunājot, šī šķiet tāla pagātne. Dzīvojot ar mūsdienu izpratni, daudziem liekas, ka nekas tāds vairs nevar notikt, taču arī tolaik neviens no Latvijas iedzīvotājiem par izsūtījumu pat nevarēja iedomāties. Ja mēs no savas tautas vēstures notikumiem neko nemācīsimies, var gadīties, ka vēstures rats pagriežas atpakaļ, – piebilda Vilnis Špats.
Vēl ir daudz ko pētīt
Konferences dalībniekiem būs iespēja noskatīties filmu par pagājušajā gadā notikušo ekspedīciju „Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos", kā arī iegādāties ekspedīcijas vadītāja, asociētā profesora Jāņa Vanaga deportāciju tēmai veltīto grāmatu.
– Filma ir veidota par ekspedīciju uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem. Protams, iekļaut 20 minūtēs vairāku nedēļu ekspedīcijas apkopojumu nebija viegli, taču skatītāji varēs gūt priekšstatu par piedzīvoto, – pastāstīja Jānis Vanags.
Viņu vairāk interesēties par deportācijām pamudināja paša ģimenē pārdzīvotais. Abi asociētā profesora vecāki bija izsūtīti. Sarunas ar māti viņā modināja interesi par Sibīrijā piedzīvoto, kas beigās rezultējās ekspedīcijā.
– Represēto skaits, kuri kaut vai ar mūsu – ekspedīcijas dalībnieku – acīm vēlējās paraudzīties uz vietām, kur paši aizvadījuši bērnu dienas vai jaunības gadus, bija liels. Rūgtā patiesība ir tā, ka mēs par šo cilvēku piedzīvoto zinām ļoti maz. Tā informācija, kas šobrīd Latvijā ir pieejama, ir fragmentāra un bieži vien nopietnākiem pētījumiem vai datu apkopojumam nav īsti piemērota. Nereti šī informācija ir izsvaidīta pa dažādiem avotiem, ir primitīva un pat pretrunīga. Trūkst pamatīga apkopojuma. Arī tajos gadījumos, kad deportētie tiek iztaujāti, katrs ir stāstījis to, kas viņam šķitis svarīgāk, un intervētājs ir tikai paļāvies uz stāstītāju, taču šādā gadījumā nav iespējams iegūt vienotu atskaites punktu. Šāda informācija mums sniedz nepilnīgu ainu par to dienu notikumiem. Uzskatu, ka valstī būtu jāveic visaptverošs zinātnisks pētījums par deportācijām. Šī ir viena no būtiskākajām pagājušā gadsimta tautas vēstures lappusēm. Viss, ko mēs šajos 20 neatkarības gados esam paveikuši, ir vien skaitļi un izvesto uzvārdi, kā arī maršruts un nometinājuma vietas, taču par to, kā izvešana notika, kas bija tie, kas glāba, kas bija tie, kas nodeva, mums ir miglains priekšstats. Ja šajā jautājumā netiksim skaidrībā, tad arī turpināsim dzīvot relatīvismā, nezinot, ko mācīt jaunajai paaudzei. Neaudzinot jauniešus konkrētā vidē un vēsturiskā kontekstā, iegūsim paaudzi, kas būs gatava liekties visos vējos, lai no kuras puses tie pūstu.
Tiesa, viņš saredz pozitīvu virzību neērto vēstures jautājumu skaidrošanā mūsu valstī. Jau fakts, ka šāda konference notiek un ZPD par deportāciju tēmu izstrādā tik daudz skolēnu, liecina, ka jauniešiem šie jautājumi nav vienaldzīgi.
– Vēlos no visas sirds pateikties visiem skolēniem, viņu skolotājiem un direktoriem, kā arī pašvaldību vadītājiem, it īpaši Cesvaines novada domes priekšsēdētājam Vilnim Špatam, kas ir uzņēmies šogad konferenci rīkot savā novadā. Bez visiem šiem cilvēkiem konference un arī izpētes darbs nenotiktu. Mēs varam braukt uz Sibīriju, taču tas nebūs tikpat svarīgi un nozīmīgi, cik uzzināt par deportēto dzīves gājumu tepat uz vietas – Latvijā. Nākamgad konferenci paredzēts rīko Gulbenē, un šī stafete tiks nodota no novada uz novadu tik ilgi, kamēr nonāksim pie skaidrākas izpratnes par jautājumiem, kas saistīti ar deportācijām. Pagaidām mūsu reģions ir vienīgais, kur notiek šāda veida aktivitātes, taču, cik zinu, Cesvainē būs arī pārstāvji no Jēkabpils, Ogres un citiem novadiem, līdz ar to ir cerība, ka interese rūpīgāk pētīt šos jautājumus radīsies, – klusu novēlējumu pauda Jānis Vanags.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 18.03.2010.
Sagatavoja: EGILS KAZAKEVIČS un LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto