Vai Latvijā ir amatierteātris, kurā darbojas tikai vīrieši? Neesmu dzirdējusi, bet pieļauju, ka tāds varētu pastāvēt, kādā slēgta tipa iestādē…
Arī vīriešiem vien rakstītas lugas neesmu lasījusi un redzējusi, bet sievietēm vien gan… Jau Annas Brigaderes „Čaukstenes", lai gan tur finālā ierodas nerunājošs līgavainis. Saprotams, ka interesantāk ir iestudēt un skatīties lugas, kurās darbojas gan viņi, gan viņas.
Zinām, ka Lubānai pieder skeču balle, Cesvainei – teātris pagalmos, Gaigalavai – Lubānas vilinājums, Variešiem – Āksts, vēlējāmies arī mēs – Aronas pagasta Lauteres kultūras nama teātra draugi – sākt jaunu tradīciju – tikšanos, kurā amatierteātru dāmas varētu „paspīdēt" gan ar asprātību un jautrību, gan nopietnu un trāpīgu dzīves redzējumu.
Aicinājumam atsaucās režisores Ivetas Šķēles Degumnieku tautas nama „Cits modelis", Agneses Ģērķes vadītās „Aušas" no Vestienas, Inetas Zvirgzdiņas Bērzaunes amatierteātra dāmas, liezērietes Dzintra Mizuka, Iveta Ļubovicka un Aija Rolava, mūsu „Mežābeļu" dziedātāja Mirdza Valdberga, Kusas pamatskolas meitenes Līga Apsēna un Raimonda Liepiņa, Initas Lapsas vadītās jumurdietes.
Pasākuma sagatavošana, noformēšana un vadīšana bija kultūras nama direktores Rudītes Prikules ziņā, materiāli mūs atbalstīja Aronas pagasta pārvalde, skolas saimnieks Aigars Breidaks un Kusas pamatskolas direktora vietniece audzināšanas darbā Iveta Kaparkalēja, kuras vadītā vīriešu žūrija (Andrejs Piekalns, Andris Jansons, Harijs Vanags, Mārtiņš Cimers) bija labvēlīga, kā jau pirms 8. marta svētkiem. Neviena zaudētāja, tikai visdažādākās nominācijas: „Tautas likteņa lēmējas" – vestēnietes, „Nemantisko vērtību saglabātājas" un skatītāju mīlules – no Degumniekiem, „Sieviešu – vīriešu ekspertes" – jumurdietes, „Reāli domājošās" – bērzaunietes, „Moderno attiecību popularizētājas" – no Ozolu teātra, „Efektmeitenes" – Līga un Raimonda no Kusas skolas.
Trīs drosmīgās aktrises vienatnē tikās ar skatītājiem monologos, tik dažādos gan raksturu, gan temperamentu ziņā: Mirdza Valdberga ar A. Līces redzējumu „Ko gan tāds var pateikt", Irēna Batraga ar A. Līces „Kā nekļūt par veceni", Dzintra Mizuka ar I. Vāveres „Kādas kundzītes bēdu stāstu".
Pirmā no viņām bija ļoti zinoša un kritiska mākslas jautājumos, otra – vērīga un enerģiska, trešā – salda kā šokolāde. Irēna Batraga izrādījās arī žūrijas simpātija.
Pēc kolektīvu uzstāšanās Iveta Kaparkalēja un Andris Jansons iepazīstināja ciemiņus ar skolu un Aronas pagasta prezentācijas materiāliem. Kad skatītāji izklīda, apsēdāmies pie kafijas tases, padalījāmies nodomos un pieredzē, 2011. gadā nolēmām tikties februāra pēdējā sestdienā, varbūt izremontētajā Lauteres kultūras namā, kaut gan Kusā ir vairāk iedzīvotāju – tātad arī skatītāju.
Kolektīvi bija sarūpējuši arī savas balvas – tiem, kuru uzstāšanās iepatikās, bet, manuprāt, visskaistākie bija pieteikumu anketās rakstītie vēlējumi. Lūk, daži no tiem: „Nebaidies dusmoties un pasmieties, jo mūsu dzīve ir kā skatuve, kur aktieris un režisors esi tu pats!" (Vestienas „Aušas"); „… un vienmēr vēlam – mīlēt to, ko ir vērts mīlēt, aizmirst to, ko nav vērts atcerēties, lepoties ar to, kas ir lepnuma vērts!" („Cits modelis" no Degumniekiem); „Lai ir ko darīt un ir kas novērtē, lai jūs sargā no debesīm un saprot uz zemes!" (Jumurdietes).
Autore: LAIMA VANAGA,
Lauteres un Liezēres amatierteātru režisore