„Stars" jau informēja par Grāmatu svētku ietvaros notikušo publisko diskusiju „Novadi – iedzīvotāju labā?", kurā piedalījās reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns no Tautas partijas, 9. Saeimas deputāti Gunārs Laicāns („Pilsoniskā savienība"), Igors Aleksandrovs („Jaunais laiks"), Balvu novada domes priekšsēdētājs Jānis Trupovnieks („TB"/LNNK), bet „Saskaņas centru" diskusijā pārstāvēja Jānis Garbovskis.
Viens no pirmajiem partiju pārstāvjiem jautājumu uzdeva Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters, ko uztrauc valsts pārvaldes institūciju reformas.
– Šobrīd redzam, kā pakalpojumi, kas agrāk bija iedzīvotājiem pietiekami viegli pieejami, kļūst centralizēti un attālinās no reģionu iedzīvotājiem. Arī Madonas novadā valsts iestāžu filiāļu skaits nemitīgi samazinās, līdz ar to radot neērtības iedzīvotājiem. Var saprast valsts iestāžu vēlmi ekonomēt līdzekļus, taču tam ir jānotiek pārdomāti, bijušo rajonu un esošajos attīstības centros atstājot vismaz minimumu no līdzšinējiem pakalpojumiem. Daudzi novadi, tai skaitā Madonas, bez īpašām problēmām var pārņemt daļu no iestāžu funkcijām (līdz ar finansējumu) un arī turpmāk nodrošināt iedzīvotājiem pieeju pakalpojumiem. Mūsu lielākās bažas ir par to, ka valsts iestāžu pakalpojumi reģionu iedzīvotājiem kļūst nepieejami. Vai ir domāts par to, kā šo problēmu risināt? – diskusijas dalībniekiem, jo īpaši savam partijas biedram un atbildīgās ministrijas vadītājam Edgaram Zalānam vaicāja Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters.
Pakalpojumus – novadu centros
Edgars Zalāns atzina, ka iestāžu reorganizācijas gaitā un taupības nolūkos šāds centralizācijas process tik tiešām notiek, taču ne vienmēr tas ir pamatots, un viņa vadītā ministrija jau tuvākajā laikā cer šo problēmu kaut daļēji atrisināt.
– Diemžēl pēdējos 20 gados šajā jautājumā nekas nav mainījies. Gandrīz visas valsts institūcijas, ar dažiem izņēmumiem, ir veidotas no pašu sektoru skatpunkta. Tikai retā iestāde orientējas uz to, kam tā savus pakalpojumus sniedz un kam tie būs nepieciešami. Mūsu ministrija ar šo vienu problēmu – kā panākt to, ka sektoru ministrijas beidzot sāk koordinēties un sniegt pakalpojumus caur pašvaldību tīklu – strādā jau gadu. Šādu principu izmanto vairākas valstis, un plašāk zināmais sistēmas nosaukums ir „vienas pieturas aģentūra". Tas nenozīmē jaunas iestādes izveidi, bet principu, ka cilvēks, aizejot uz konkrētu novadu vai pārvaldi, spēj saņemt lielāko daļu pakalpojumu turpat uz vietas. Mēs valdībā ar šo jautājumu jau esam izgājuši trīs riņķus un nonākuši pie slēdziena, ka neviena ministrija nevēlas atdot kaut dažas no savām funkcijām uz „leju" – pašvaldībām, kas vienlaikus ļautu arī iedzīvotājiem saņemt pakalpojumu tuvāk savai dzīvesvietai. Visas ministrijas, samazinot budžetus, joprojām vēlas savā pakļautībā esošās iestādes pārvietot tā, kā pašām ērtāk. Kamēr mēs šo tradīciju nesalauzīsim, būs ļoti grūti ko iesākt. Pašreiz valdībā nu jau kārtējo reizi ir nonācis jautājums par „vienas pieturas aģentūru" izveidošanu piecās pašvaldībās, kur tās darbotos kā pilotprojekts. Šā gada laikā mums būs pārējiem jāpierāda šīs metodes efektivitāte. Cerams, ka izdosies.
Kāpēc šāda problēma nepastāv kaimiņvalstī Igaunijā? Atbilde ir vienkārša – viņi rīkojās konservatīvāk. 90. gadu sākumā, pretēji mums, viņi neizmainīja rajonu padomju struktūru. Tika nolemts, ka valsts institūcijas, kas darbojas rajonos, pārraudzīs viens kopējs vadītājs. Latvijā tikmēr katra iestāde pati veidoja savu filiāļu un pakalpojumu sniegšanas punktu tīklu, bieži vien nerēķinoties ar reālo situāciju. Šis vilciens ir aizgājis, un mēs to atgriezt atpakaļ nevaram, vien ar spiedienu likt valsts pārvaldes iestādēm nodrošināt savus pakalpojumus ar pašvaldību starpniecību. Kā jau minēju, Igaunijā iedzīvotājiem tā nav problēma un savā pašvaldībā viņi iegūst visus nepieciešamos pakalpojumus. Acīmredzot, Latvijā 90. gadu vidū politiķi pārāk nobijās no vārda „gubernators" un pārlieku lielas varas centralizācijas reģionos, taču šobrīd ir pierādījies pretējais, un tieši mūsu izvēlētā sistēma ir izrādījusies neefektīva, – uz jautājumu atbildēja Edgars Zalāns.
Diskusijas vadītāju Moniku Zīli gan nedaudz izbrīnīja ministra pretrunīgais uzstādījums par spiediena izdarīšanu.
– Jūs minējāt, ka šī jautājuma risināšanai ir nepieciešams „piespiest valsts varu", taču kas tad to piespiedīs, ja pati vara ir… tāda? – vaicāja Monika Zīle.
Edgara Zalāna atbilde ilustrēja to, ka ne vienmēr izpildvaras politiskais un administratīvais līmenis atrodas uz „viena viļņa".
– Ministrijas piespiest var ar valdības lēmumu. Neraugoties uz to, ka katras ministrijas viedoklis ir atšķirīgs, kopējai valdības pozīcijai ir lielāks svars. Mūsu ministrija nevar piespiest citas, taču, panākot premjera un citu valdības locekļu atbalstu, kas pēc ilgstošām diskusijām, izskatās, ir izdevies, mēs varam pieņemt lēmumu, un ministriju aparātam būs tam jāpakļaujas.
Bieži vien diskusijās ar Ministru kabineta locekļiem izdodas panākt kopīgu izpratni un atbalstu, taču, līdzko šis jautājums tiek skatīts ierēdņu līmenī, tā pretī ir kategorisks „nē". Tas ir tādēļ, ka ierēdņi paši nepieņem politiskus lēmumus un viņiem ir savs redzējums uz lietām, bet, ja mums izdosies valdībā pieņemt saistošu lēmumu, pieļauju, ka „vienas pieturas aģentūru" programmai vajadzētu visā Latvijā īstenoties 3 gadu laikā, – cerību pilns bija ministrs.
Jānis Trupovnieks šā jautājuma risināšanā uz iekšēju diskusiju partijās aicināja pašus politiķus un arī sabiedrību mudināja priekšvēlēšanu laikā izdarīt lielāku spiedienu uz partijām.
– Saeimas vēlēšanas ir tuvu, un vēlētājiem, no kuriem liela daļa dzīvo laukos, būtu jāzina, kurš no politiskajiem spēkiem iestāsies par valsts funkciju deleģēšanu novadiem. Lauki ir tā vieta, kur vēl ir palikuši Latvijas cilvēki un valsts identitāte. Šiem cilvēkiem ir būtiski saņemt valsts iestāžu pakalpojumus pēc iespējas tuvāk savai dzīvesvietai, – norādīja Jānis Trupovnieks.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 13.03.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto