Šodien, 4. martā, pulksten 19.30 Madonas kultūras namā notiks pirmais danču vakars Madonas un apkārtnes novados.
Aicināti visi dancotgribētāji, kuriem patīk tautas mūzikas instrumentu skaņas un kuri grib izkustēties dažādos latviskos deju soļos.
Ideja latviskus dančus visu paaudžu interesentiem uzrīkot mūsu pusē pieder Tālim Karlsonam. Citur Latvijā danco jau daudzus gadus, un zinu cilvēkus, kas, lai piedalītos dančos, mērojuši tālu ceļa gabalu. Viena no viņiem ir Natālija Ščepaņuka, tāpēc Natāliju aicināju uz nelielu sarunu.
– Aizvadītajā vasarā iepazinos ar cilvēkiem, kuri apmeklē danču klubu, un viņi aicināja līdzi arī mani, – pastāstīja Madonas pilsētas 2. vidusskolas psiholoģijas, veselības mācības, sociālo zinību un politikas skolotāja Natālija Ščepaņuka. – Reiz saņēmos un aizbraucu, un emocijas bija kolosālas. Tā bija vesela nakts, ko pavadījām Ģikšos (Cēsu novadā) kvalitatīvas un dzīvas mūzikas pavadībā. Pirmajai reizei tā, iespējams, bija pat dejošanas pārdozēšana šī vārda vislabākajā nozīmē. Patika, ka pasākumā ir daudz jauniešu un ļoti pozitīva atmosfēra. Piedalījās tautas mūziķu grupas no Lietuvas un Igaunijas, improvizētā kārtībā uz skatuves daloties ar savu spēlēšanas prieku. Var teikt, ka klātesošie dejotāji no astoņiem vakarā līdz astoņiem rītā izturēja dančus bez apstājas. Tika muzicēts uz dažādiem instrumentiem; kad devos mājup, mūzika joprojām skanēja manā galvā – biju kā uzlādēta ar labu mūziku.
Uz jautājumu, vai pēc danču nakts nesāpēja kājas, Natālija atbildēja noliedzoši. „Esmu samērā izturīga. Mazliet nodarbojos ar sportu, eju uz jogas nodarbībām, savulaik sākumskolā dejoju tautiskās dejas un vienu mācību gadu ar dančiem nodarbojos arī Sporta akadēmijā."
Vaicāta, kā ar pāru būšanu, Natālija atklāja: – Nezinu, kā ir citur, jo parasti jau šādos pasākumos puišu pietrūkst, bet Cēsu pusē kā pirmajā dziesmā tiku uzlūgta, tā nebija dejas, ko vajadzētu sēdēt malā. Pauzēju tikai tad, kad gribējās iemalkot tēju un nedaudz papļāpāt ar draugiem.
Painteresējos arī par apaviem – kādas kurpes uz dančiem rekomendē Natālija. – Apaviem jābūt tiešām riktīgiem, jo, piemēram, es nokritu un dabūju uz rokas skaistu zilumu, – pasmaidīja viņa. – Man kājās bija češkas, tāpēc arī paslīdēju. Dažām meitenēm bija uzvilktas kedas ar gumijas zoli, un tas, manuprāt, ir ērtākais variants. Var vilkt arī pastalas vai ko citu, kas neslīd. Bez tam uz danču vakaru vērts paņemt otru krekliņu, jo slodze ir ne pa jokam – kādā brīdī gribas uzvilkt atkal ko sausu.
Uz jautājumu, vai šovakar Madonas danču vakarā Natālija būs sastopama, mana sarunas biedre atteica: – Vajadzētu aiziet, turklāt par pasākumu informēšu arī skolēnus, jo tiem, kuri dejo, noteikti danču vakars patiks.
Autore: INESE ELSIŅA