Eiropnaudas piesaiste, projektu rakstīšana, fondu apguve – garīgā injekcija mūsu valsts sirgstošajai ekonomikai un, šķiet, – arī garīgajai telpai. Gluži kā kārtējā šļirce narkomānam, lai mokas nomainītu eiforija, lai ,,rozā mākonī'' taptu radīta ilūzija par nākotni šķietamam beztermiņam.
Tāda ir mūsu valstiskā adopcija globālajā telpā. Kaut gan arī globālajam mērogam piemīt struktūra, tātad mentalitāte. Savukārt mentālā apziņa rada priekšnosacījumus lokālai suverenitātei – lasiet – valsts, pašvaldība, kur demokrātijas apstākļos realizējas pilsoņu vairākuma griba. Pirmajā demokrātijas etapā, proti, vēlēšanās mēs savu nostāju paužam, diemžēl, nerealizējam gribu, kas nebūt nav abstrakcija , bet gan gluži cilvēciska vēlme dzīvot, nevis izdzīvot.
Šīs esejfilosofiskās pārdomas rada ikdiena, taču publikācijas pamats ir 10. februāra Madonas novada domes sēde, ko laikrakstā „Stars" atspoguļoja Egils Kazakevičs.
Tātad primārais ir ES struktūrfonds, ne vajadzība. Objekts, nevis cilvēks. Žēl, ka pārējie deputāti neieklausījās Vinetas Lambertes paustajā un varbūt ne tik daudz ekonomiskajā aspektā, bet gan humanitārajā. Īpaši uz pašvaldību reformu fona, kur pašvaldību štatu vienības tiek īsinātas uz nebēdu, neiedziļinoties ne konkrētā cilvēka darba apjomā, ne lietderībā. Var jau būt, ka apkopējas darbus varētu veikt ieslodzītie no Somālijas vai Gvantanamo cietuma, vienīgi vajadzētu atcerēties, ka, nonivelējot cilvēka kā indivīda spēju darboties valsts labā, mēs viņu neatgriezeniski zaudējam. Zaudējam kā emigrējošu Britu salās, kā klusi nodzērušos vai, sliktākajā gadījumā, pakārušos malkas šķūnītī. Tā nu tas ir, ka Eiropas struktūrfondu apguvei mēs esam gatavi aizpildīt drīz varbūtēji neapdzīvotu vidi, kā jau minēju – emigrācija, degradācija un malkas šķūnīši… Arī runājot par konkrēto projektu – Smecersils, tas liekas apšaubāms līdz robežai, kad novada domes priekšsēdētājs domes sēdē vilka paralēles ar Otepē slēpošanas centru Igaunijā, tad argumenti tapa demagoģiski. Jā, tur trenējās ne vien olimpiskā vicečempione Šmiguna, bet daudzi olimpieši arī no citām valstīm, tostarp Latvijas. Taču Otepē slēpošanas „meka" nesastāv no viena objekta pāris hektāru ietvaros ar blakus esošiem krodziņiem un pirtiņām. Sporta objekti ap Otepē plešas turpat 50 km rādiusā, nodrošinot iespēju nodarboties ar jebkādu ziemas brīvdabas sporta veidu, ieskaitot kalnu slēpošanu un pat tramplīnlēkšanu. Turklāt jāpiezīmē, ka šis projekts tapa (baltā skaudība) Igaunijas valsts budžeta ietvaros, ne „ekonomikas sildīšanas" hipotētiskos spriedelējumos ar līdzfinansējumu un parādsaistībām no nodokļu maksātāju maciņiem.
Ir jau vēl kas bilstams. Smecere plus Tautas partija man nezin kāpēc asociējas ar politisko pašlobēšanos, kas gan Latvijas politisko tradīciju ietvaros nav nekas neparasts. Jā, un atceroties Madonas novada pašvaldību vēlēšanas, kur Tautas partija izvairījās identificēties ar savām politiskajām nostādnēm, priekšplānā izvirzot „gaišo tēlu", pieplusojot ezoterisku patosu par kristietīgajām vērtībām, tas var izraisīt viendienīgu eiforiju. Bet vienas dienas eiforijas dēļ mēs taču nesāksim runāt par cinismu…
Autors: GUNVALDIS TARVIDS