Kas tas ir – plakāts? Vai tā ir reklāma? Vai tā saucamā „ielu māksla"? Pieļauju, ka jaunākās paaudzes skatītāji varētu apjukt, tādēļ ar prieku paziņoju –
Madonas muzeja izstāžu zālēs martā būs skatāma Latvijas plakātmākslas izstāde no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas.
Lūk, ko par izstādi stāsta tās veidotāja – mākslas zinātniece Ramona Umblija: „Plakātmāksla ir viens no 20. gadsimta masu komunikācijas veidiem, īpatna un sarežģīta parādība, jo ir ļoti cieši saistīta ar diviem, vienam otru dziļi ietekmējošiem aspektiem.
Pirmkārt – tā ir atkarīga no varas un sociālā konteksta (vēstures notikumi, informācija, reklāma), kad galvenā uzmanība tiek pievērsta darba (plakāta) ideoloģiskajām, politiskajām vai komercvērtībām.
Otrkārt – būtiska ir autora mākslinieciskā individualitāte (plakātmākslas specifiskā valoda, vizuālās zīmes, grafiskie simboli, tēli), kad par svarīgākajām izvirzās plakātu estētiskās kvalitātes.
Praksē plakāta sociālo un mākslas misiju grūti nodalīt, taču izstāžu zāle ļauj reālo situāciju dzidrināt un attīrīt no liekā. Plakātmākslai Latvijā ir senas saknes, un tās attīstību ietekmējuši gan ģeopolitiskie faktori, gan dažādi 20. gs. vizuālās mākslas virzieni un skolas.
Plakāts kā profesionāls mākslas veids Latvijā uzplaukst 20. gadsimta otrajā pusē, sešdesmitajos gados, – Rīgas izstāžu zāļu siltumnīcas apstākļos. Kā alternatīva oficiālajiem valsts izdevniecības plakātiem, kuri sociālistiskajā pilsētvidē propagandēja padomju idejas, no 1966. gada izstādēs parādās plakāti – oriģināli autordarbi, kuru pasūtītājs ir pats mākslinieks.
Septiņdesmitajos gados sabiedrība un vara sāk (pamazām) pierast, ka plakāts ir medijs, kas sniedz subjektīvu autora skatījumu.
Astoņdesmitajos/deviņdesmitajos gados dominē personības, spēcīgi simboli un profesionālisms. Šo desmitgadi var dēvēt par latviešu plakātmākslas zelta laiku."
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 27.02.2010.
Autore: INESE JAKOBI,
Madonas muzeja
mākslas izstāžu organizatore