Šopavasar aprit 15 gadu, kopš reģistrēts Ilzes Krīgales uzņēmums, tikpat gadu jūnijā apritēs arī Barkavas privātajai aptiekai.
Barkavas aptieka ietilpst lauku aptieku kategorijā, bet apkalpošana nebūt neatpaliek no tā, ko piedāvā pilsētās. Ilze Krīgale savulaik nominēta arī kā 2004. gada farmaceite, pabijusi arī Farmaceitu biedrības lauku aptieku sekcijas vadītājas amatā.
Barkavas aptiekā ir vispusīgs medikamentu piedāvājums, higiēnas preču klāsts, iespējams norēķināties ar banku kartēm, nolasīt svītrkodus. Ilzei Krīgalei ir licence arī veterināro medikamentu tirdzniecībai, piedāvājumā – arī kosmētika, ir tiešie līgumi ar "Dzintaru". Šajā aptiekā ir arī konteiners veco zāļu utilizācijai. Ilze ir pabeigusi grāmatvedības kursus un pati kārto sava uzņēmuma grāmatvedību.
– Kādēļ gan lai lauki būtu sliktāki kā pilsētas? – saka SIA "Barkavas aptieka" īpašniece.
– Ne jau vienīgi zāļu dēļ lauku iedzīvotājiem būtu uz pilsētu jādodas, jābrauc uz Madonu, Varakļāniem, Lubānu.
Viņas pieredze liecina, ka zāļu izvēli iespaido uzbāzīgās reklāmas, jo cilvēki saklausās, prasa vienu vai otru televīzijā reklamētu medikamentu. – Es gan cenšos arī izskaidrot, ja izvēlētais medikaments neārstē, ir tikai uztura bagātinātājs. Ir pircēji, kas lūdz piemeklēt lētākās zāles, un nekur jau nav teikts, ka dārgākās noteikti palīdzēs labāk. Ļaudis ir dažādi. Vieni par katru sīkumu dodas pie ārsta, bet citi neiet pat ar lielām sūdzībām. Uzklausot ir gadījies pat pārliecināt, lai taču vispirms sūdzības izstāsta ārstam. Varu piedāvāt bezrecepšu medikamentus, tējas, kaut ko no homeopātiskajiem līdzekļiem, bet ārsta lomu nevaru uzņemties. Mēdzu ieteikt griezties pie daktera, un Barkavā ir labs ģimenes ārsts – Reinis Rudzāts, – uzskata Ilze. Arī pie viņas nāk šķaudoši, klepojoši un prasa, lai iedod kaut ko no aptiekas klāsta.
Farmaceite teic, ka no baciļiem nevar izvairīties arī aptiekas darbinieki, bet laikam kaut kāda imunitāte jau ir izstrādājusies. – Sejas maskā nekad aiz letes neesmu stāvējusi, jo zinu, ka tā ik pēc stundas ir jāmaina.
Vai laikos, kad vairāk skaita naudu, zālēm tērē mazāk? Ilze Krīgale atbild noliedzoši: – Nevar gan tā apgalvot. Valstī ir diezgan labi izstrādāta sistēma kompensējamo zāļu iegādei hroniskām slimībām, un tiem, kas zāles lieto regulāri, ģimenes ārsts izraksta kompensējamo medikamentu receptes. Tomēr, gatavojot gada pārskatus, ir jūtama tendence apgrozījumam samazināties, jo cilvēkiem naudas ir mazāk.
Vaicāta par profesijas izvēli, Ilze Krīgale atbild, ka par farmaceiti kļuvusi nejauši: – Esmu dzimusi, uzaugusi Liezērē. Kad pabeidzu Cesvaines vidusskolu, mans sapnis nepavisam nebija saistīts ar farmaceita darbu, kaut gan mamma strādāja aptiekā. Vēlējos iestāties konservatorijā. Biju ar māksliniecisku ievirzi, gribēju mācīties horeogrāfiju, bet izkritu iestājeksāmenā baletā. Tam sekoja paniskas bailes no eksāmeniem, un aizgāju mācīties tur, kur nevajadzēja kārtot nekādus eksāmenus. Tā bija Rīgas 1. medicīnas skola, kur sagatavoja farmaceitus. Ar vidusskolas izglītību skola piedāvāja apgūt profesiju divos gados. Dzīve pierādīja, ka nepieciešama arī augstākā izglītība, un 1999. gadā iestājos Rīgas Stradiņa universitātē, ko pabeidzu 2003. gadā, iegūstot farmaceita grādu. Pabeidzu augstskolu, neraugoties uz to, ka ģimenē ir četri bērni, jo ģimene vienmēr ir bijusi mans stiprais balsts. Bērni jau ir lieli, bet vēl tajā vecumā, kad ir jāpabalsta materiāli. Vecākais dēls Kārlis pēc Madonas pilsētas 1. vidusskolas beigšanas mācās Policijas koledžā, meita Krista kopš 7. klases dzīvi saista ar basketbolu, mācās Rīgas specializētās basketbola skolas 12. klasē. Mazākā meita, Karlīna, mācās Madonas pilsētas 1. vidusskolas 7. klasē, dēls Kristaps – Lizuma vidusskolas 8. klasē.
Lai arī jaunībā nācās mainīt intereses no dejošanas uz pavisam citu sfēru, farmaceita darbs ir devis maizi visus šos gadus. – Pirmā darbavieta bija Barkavā, kur strādāju aptiekā, te arī dzīvoju kopš 1983. gada. Guvu labu pieredzi, tas arī pamudināja kļūt par aptiekas īpašnieci. Ja es nepieteiktos aptiekas privatizācijai, varbūt to paņemtu kāds cits, bet būtu slikti, ja aptiekas te vairs nebūtu, – atzīst Ilze.
Pirms gadiem, kad bija labāki ieņēmumi, Ilzei aptiekā bijis palīgs, bet tagad viņa strādā viena. Tas nozīmē, ka brīvdienu nav. Ja vasarā Ilze uzliek uz durvīm zīmīti, ka 2 nedēļas devusies atvaļinājumā, tas vietējiem iedzīvotājiem ir saprotams.
Kopš tā laika, kad privātā aptieka uzsāka darbu, daudz kas ir mainījies, bet Ilze uzskata, ka viss, kas notiek, notiek uz labu.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto