Līdz marta vidum Rīgā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls", skatāma gleznotāja Edvarda Grūbes personālizstāde.
Izstāde ir pārpilna ar gleznotāja mūža veikumu – cita aiz citas izliktas lielformāta bildes, kas teju prasās pēc distances, jo iedarbības lauks, ko raisa šīs gleznas, piepilda plašu apkārtnes daļu. To var salīdzināt ar vulkānisku enerģiju, kas skatītājam nāk pāri un vienlaikus ir ļoti sakārtota un ietverta stingrā uzbūvē.
Visaugstāk vērtē gleznieciskas vērtības
– Šodien atveram stipra latviešu mākslinieka izstādi, – uzrunājot sapulcējušos Edvarda Grūbes mākslas cienītājus, 5. februāra pēcpusdienā izstāžu zālē „Arsenāls" teica Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce. – Edvards Grūbe savu dzīves ceļu mākslā ir gājis konsekventi un pārliecinoši. Sākot ar 60. gadu sākumu, kad viņš uzsāka piedalīties izstādēs, līdz šodienai. Mākslinieks pats visaugstāk mākslā vērtē tieši gleznieciskās vērtības: krāsu, faktūru, kompozīciju, un nemainīgi cauri visiem daiļrades gadiem viņš saglabā mīlestību pret šīm formālajām glezniecības lietām, nepārtraukti tās attīstot. Izstādē var redzēt, kā no agrīnajiem darbiem meistars nonāk līdz šodienai, līdz absolūtai krāsu un faktūru eksplozijai.
Sveicot 75. jubilejas gadā, LR kultūras ministrs Ints Dālderis Edvardam Grūbem pasniedza LR Kultūras ministrijas Atzinības rakstu par ieguldījumu Latvijas glezniecībā, mākslas attīstībā un mākslinieku izglītošanā.
Monogrāfisks albums
Līdztekus personālizstādei tika atvērts krāšņs un apjomīgs gleznotāja Edvarda Grūbes monogrāfiskais albums, ko izdevis apgāds „Neputns".
– Edvards Grūbe ir monumentāla figūra visās nozīmēs, – grāmatas atvēršanas brīdī atzina izdevniecības „Neputns" galvenā redaktore Laima Slava. – To, cik viņš ir monumentāls latviešu glezniecībā, sapratīsit, pārkāpjot izstāžu zāles slieksnim, bet lielam māksliniekam piederas arī liela grāmata. Durvis uz Edvarda Grūbes glezniecību jaunajā izdevumā paver mākslinieka dzīvesbiedre gleznotāja Inta Celmiņa, viņa atklāj, kas sakustina mākslinieka dvēseli, lai taptu tik spēcīgi mākslas darbi.
Līdzgaitnieku viedoklis
– Edvarda Grūbes loma latviešu glezniecībā ir tikpat monumentāla kā viņš pats, – laikraksta uzrunāts, pauda mākslinieks Jāzeps Pīgoznis. – Nevienam pat nav jāpierāda šī loma, tā vienkārši ir. Noteikts statuss kādā darbības jomā cilvēkam veidojas mūža laikā, bet tas, kas to paveic, ir ceļš. Protams, elpa un esence sākas uzreiz, mākslinieks vai nu ir, vai nav, ar gadiem gleznieciskais spēks tikai atklājas aizvien vairāk. Izstāde apliecina, ka Edvards Grūbe ir veicis iekšēju attīstību uz monumentalitāti, skaidrību un vērienu.
Tā kā Edvards Grūbe daudzām mākslinieku paaudzēm ir bijis arī skolotājs, izstādes atklāšanā sastapu daudzus meistara audzēkņus.
– Mēs esam viņa studenti, esam bijuši kopā vasaras praksēs, – atklāja Ilmārs un Ilona Drīliņi. – Savulaik bija ļoti jauka zaļā prakse Cēsu pusē, un Edvards Grūbe šai praksē bija gleznošanas pasniedzējs. Tā kā mums bija uzdevums plenērā iet agri no rīta, lai notvertu saullēkta gaismu, jāceļas bija samērā agri. Jau vakarā katram tika iekārtota vieta, kur viņš gleznos. Pulksten 11, kad Ilmārs reiz bija pamodies un devies uz savu vietu, viņš atrada pasniedzēja atstāto zīmīti. Uz tās bija lakonisks uzraksts: „Ilgi guli, mīļais draugs!" Protams, pulksten 11 saullēktu meklēt vairs nebija nozīmes, un Grūbe, izrādās, to bija jau iepriekš paredzējis.
Darbos izceļ sev būtisko
– Personālizstāde ir gleznotāja svētki, tā noslēdz gandrīz 50 gadu darba posmu un ļauj pašam sevi analizēt, – izstādē uzsvēra mākslinieka dzīvesbiedre Inta Celmiņa. – Tāpat kā figurālajās kompozīcijās arī klusajās dabās mākslinieks slavina sev būtiskas lietas. Maize, māla trauki, seni latviešu darbarīki, krēsli – tie nav tikai skaisti priekšmeti, bet ir viņa pasaules uztveres atspoguļotāji. Darbos sajūtama tā nopietnība un mīlestība, ar kādu Edvards Grūbe tos uzlūko. Brīva un koša ir atraisījusies krāsa. Ir zudis miers – tik raksturīgs sākumposma darbiem.
Gleznu sākot, Edvards Grūbe iemīļotos priekšmetus dažreiz zīmē gluži reālus, nobeigumā tie ir saglabājuši tikai raksturīgo no savas krāsas un dažkārt gaismēnas spriegumu, bet ne vienmēr formu. Lietas var zaudēt savu lietiskumu vispār un pārvērsties tumši gaišā ritmos, krāsu laukumu saspēlē.
Mūsu pusei piederīgs
Izstādes foajē telpā skatāma dokumentāla filma „Darbnīca laukos" (2002), kas stāsta par Edvarda Grūbes un Intas Celmiņas daiļradi. Tā kā mākslinieka darbnīca atrodas Liezēres pusē, sveikt viņu svētkos bija ieradies liezērietis Māris Sirmais ar kundzi, savukārt Madonas muzeju un māksliniekus pārstāvēja Inese Jakobi.
Autore: INESE ELSIŅA
AUTORES foto