Rīt, 12. februārī, kad Madonas kultūras namā skatīsim Harija Gulbja lugas „Cīrulīši" pirmizrādi Skaidrītes Strades režijā, Zelmas lomā redzēsim R. Blaumaņa Madonas Tautas teātra aktrisi Martu Kraslovsku. Tautas teātris ar šo izrādi svinēs 50 gadu jubileju, bet Martai Kraslovskai šā gada janvārī apritēja 60 gadu, kopš viņa pirmo reizi spēlēja uz lielās skatuves.
– Loma ir ļoti sarežģīta, savā ziņā tā ir tuva, jo daudz kas sakrīt ar manu pašas dzīvi, – aicināta uz sarunu par jauno izrādi, apliecināja Marta Kraslovska. – Lugā, piemēram, ir teksts: „Kad iegāju „Cīrulīšos", man bija 4 gadi", un dīvainā kārtā arī es, kad iegāju tēva mājās, kad tētis tās uzcēla, biju 4 gadus veca. Lauku dzīve, māju atstāšana – tas ir tuvu pazīstams un pārdzīvots. Vai šī sakritība palīdz lomas atveidē? Palīdz gan, vienīgi ir bažas par to, ka nav vairs tā pierasts pie lielās skatuves, kā tas bija senāk, kad strādāju kultūras namā un regulāri uz skatuves bija jābūt. Tagad tas nenotiek tik bieži, tāpēc ir bažas un satraukums, kas pārņem katrā izrādē un īpaši pirmizrādē. Satraukums var mazināt koncentrēšanās spēju, bet ceru, ka skatītāji to piedos.
Jautāta, kādu pamatatziņu nes jaunais iestudējums, Marta Kraslovska teica: – Apziņu, ka katram cilvēkam jāpaliek savā vietā, katrs pats izlemj savu likteni un savu rīcību. Ja mana varone Zelma sākumā ir tāda, kas pieradusi ar visiem apspriesties, un viņas dēls pat atzīst, ka māte vienmēr prasa padomu, lai taču beidzot viņa kļūst patstāvīga, lugas noslēgumā viss mainās. Bet tas nenotiek uzreiz ar pirmreizēju lēmumu. Zelma joprojām ietekmējas no citu domām, tikai noslēgumā saprot, ka no mājas aiziet nevar un to nedarīs. Šai ziņā loma arī ir sarežģīta, ka ir izejami tādi kā pakāpieni, lai atklātu Zelmas raksturu un radušos pārliecību.
Iejautājos par teātra kolēģiem, vai visi atraduši atslēgu uz sava tēla atklāsmi. – Ar kolēģiem sastrādājamies vienmēr, tur problēmu nav, – noteica Martas kundze. – Kolektīvā vienmēr bijis labs noskaņojums, protams, citam darbs pie lomas padodas vieglāk, citam – grūtāk. Kādam ir arī mazāka pieredze, kas pašsaprotami traucē. Mums turklāt ir braucēji: viens aktieris uz mēģinājumiem brauc no Ērgļiem, vēl kāds –
no Cesvaines.
Taujāta, kas pašai izrādes radīšanas gaitā šķiet interesanti, Marta Kraslovska aizdomājās: – Man ļoti patīk darbs mēģinājumos: raksturu analīze, attieksmes veidošana starp cilvēkiem un notikumiem, tas ir ļoti saistoši, jo savijas ne tikai ar lugu, bet arī dzīvi. Otrs brīdis, kas aizskar, ir izrādes sākums, sevišķi jau pirmizrādes. Tai brīdī vienmēr domāju – ak, dievs, kāpēc esmu to uzņēmusies, cik labi būtu mierīgi sēdēt zālē un skatīties. Bet tad, kad neesmu iesaistīta izrādē un skatos lugu no zāles, man neizsakāmi gribas būt tur augšā – uz skatuves.
Kopīgi atceramies laiku, kad Martas kundze pirmo reizi sevi pieteica uz kultūras nama lielās skatuves. – 27. janvārī apritēja 60 gadu, kopš esmu uz šīs skatuves, – uzsvēra aktrise. – Pie tam tas bija neaizmirstams brīdis, jo nāca caur grūtībām. Biju saslimusi ar bronhītu stingrā pakāpē un atrados uz biļetena, bet mani uzmeklēja režisors un lūdza, lai palīdzu. Tas bija 1950. gadā, aizgāju uz ģenerālmēģinājumu, pēdējās ainas izrādei vēl nebija izspēlētas, kaut tekstu mājās biju apguvusi. Un tad bija pirmizrāde: uz skatuves bija mežonīgs aukstums, es pati biju ar temperatūru, un režisors abās skatuves malās bija norīkojis pa cilvēkam, kas stāvēja ar mēteli, lai mani saglābtu. Tāda bija šī diena. Starp citu, toreiz strādāju redakcijā, labi, ka neviens neiebilda, ka spēlēju teātri, esot uz biļetena.
Vai aicinājums iejusties tēlos un raksturos bijis kopš bērnības? – Jā, man jau no mazām dienām teātris ir interesējis, – apliecināja Marta Kraslovska. – Izrādes tiku spēlējusi jau skolas laikā, bet uz kultūras nama skatuves un kultūras nama kolektīvā pirmo reizi sevi apliecināju toreiz. Kultūras nama kolektīvā esmu strādājusi pie 7 režisoriem, vēl kādi 5-6 tika pieaicināti uz atsevišķām izrādēm. Bez tam sadarbība bijusi ar pazīstamiem režisoriem – Rūdolfu Baltaisvilku, Imantu Krenbergu -, kas kā konsultanti viesojās atsevišķos mēģinājumos. Visvairāk man devusi saskarsme ar režisori Lūciju Baumani, viņa bija liels skatuves meistars, ļoti dziļi domājošs cilvēks. Prasmīgi pateica, kā vajag pie kā tikt, kā, piemēram, vest dialogus. To sapratu tieši no Baumanītes, bet kopumā ir bijusi iespēja strādāt ar 12-15 režisoriem. No katra esmu varējusi ko paņemt un mācīties.
Taujāta par režisores Skaidrītes Strades darba stilu, Marta Kraslovska atklāja: – Pie Skaidrītes man strādāt patīk. Sevišķi saista analīzes darbs izrādes iestudēšanas sākumā. Tad visi runājam, katrs izsaka savas domas un ierosmes, esam pārņemti no jaunā materiāla.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto