Kad pasākuma vadītāji vaicā, kā lai piesaka priekšnesumu, ko sniegs Jānis Āboliņš, puisis piekrīt būt kā jaunais iluzionists, piedāvājot trikus gan ar auklām, gan ar kārtīm.
Kad nesen Jānis Āboliņš ar savu uzstāšanos pārsteidza publiku sporta laureātu godināšanas pasākumā, daudzi bija izbrīnīti par iluzionista cienīgām dotībām un reti kurš viņu atšifrēja. Arī brālis Edgars ir ar līdzīgām iemaņām un prot izklaidēt publiku, vien tagad Jānis Āboliņš mācās Madonas pilsētas 1. vidusskolas 11. klasē, bet Edgars – Bulduros.
Vai priekšnesumi brāļiem ir līdzīgi? Jānis atbild: – Mums katram ir atsevišķi triki, viens otra trikus nekopējam.
Kas ir tas, kas saista, apgūstot trikus? Puisis atzīst: – Noslēpums. Iluzionista priekšnesumiem ir vajadzīga mērķtiecība, ir jātrenējas n-tās reizes, lai viss izdotos. Jāsāk ar pašiem pamatiem, tos sākām apgūt kopā ar brāli Edgaru. Atklāšu – es, brālis Edgars un māsa Laura esam trīņi. Abi ar Edgaru esam līdzīgi, un arī intereses ar brāli sakrīt. Savulaik uzzinājām, ka atzīti meistari Dace un Enriko Pecolli Rīgā rīko pasākumus, kas mūs var interesēt un izglītot kā jaunos iluzionistus. Piedalījāmies iluzionista Kastorska piemiņas pasākumā, kur sapazināmies, aizbraucām vēl uz vienu semināru, iepazināmies ar Lietuvas iluzionistu kluba pārstāvjiem.
Izjautāts par to, kā radās interese par iluzionistu trikiem, Jānis atklāj: – Bērnībā abi ar brāli Edgaru skatījāmies televīziju, Deividu Koperfīldu. Tad brālis izvilka baltu lapu, uzlika virsū glāzi, un lapas vairs uz galda nebija. Domājām, kā tas var būt, meklējām vajadzīgo informāciju arī internetā, skatījāmies profesionālu triku meistaru video. Sākumā pusotru gadu abi ar brāli mācījāmies. Kad palikām drošāki, sākām uzstāties, un tad jau nedrošība pamazām pazuda. Skatītāju priekšā galvenais ir saglabāt mieru, sarunās ar publiku novērst uzmanību, paļaujoties uz roku veiklību un jau neskaitāmos treniņos atstrādātu priekšnesumu. Ja esi iebūries trikā un rādi tikai to, skatītājiem var kļūt neinteresanti. Visu laiku ir jāuztur kontakts ar publiku. Man pašam labāk patīk darbošanās ar kārtīm. Skatos pēc situācijas, un, ja uzaicina uz lielāku pasākumu, tad ir jādara kas tāds, lai visi redz. Mums ar brāli pirmā uzstāšanās bija vecāku mājās, tad Rīgā jaunajā klubā, kur piedalīties uzaicināja māsa.
Izvaicāts par citām brīvā laika interesēm, puisis stāsta: – Kopš 2. klases darbojos folkloras kopā, kam nosaukumi mainījušies: "Vērtumiņš", "Madaviņa", "Madonas vērtumnieki". Mani kopā ar brāli Edgaru toreiz uzaicināja skolotāja Ingrīda, un "Vērtumniekos" darbojos joprojām. Esam tautas mākslu aizveduši arī uz Čehiju, Beļģiju, Vāciju, Igauniju, Lietuvu. Esmu pabeidzis Madonas mūzikas skolu, kur mācījos vijoles spēli. Patīk arī sports, jo mans tētis Dainis Āboliņš ir sportists, skrējējs. Vasarā spēlējam pludmales volejbolu, abi ar brāli – galda tenisu, pats ziemā apmeklēju florbola treniņus. Vienīgi – visu ir grūti apvienot, jo mācības arī ir svarīgas.
Kad interesējos par ģimenes saknēm, puisis pastāsta, ka dzimšanas vieta ir Rīga, Gaiļezera slimnīca, bet dzīvesvietas ir mainījušās. Vispirms tā bija Saikava, pēc tam – Barkava, kur tika uzsāktas gaitas pirmsskolas izglītības iestādē un skolā. Vaicāts, kā tas ir – augt kopā trīnīšiem, Jānis atzīst, ka visu laiku ir nācies būt kopā, pat vienā klasē mācīties. Nereti citi nav spējuši brāļus Āboliņus atšķirt.
– Āboliņu ģimene ir kupla, mēs kopā esam astoņi. Kad pārcēlāmies dzīvot uz Madonu, arī mēs, trīņi, no 5. klases mācījāmies Madonas pilsētas 1. vidusskolā, – atklāj Jānis Āboliņš. Viņš piebilst, ka bērnībai ir bijusi liela nozīme, kur ir bijuši lauki, daba, līdz ar to šī saikne ar dabu ir devusi mieru un līdzsvarotību. Tas ir vajadzīgs arī triku izpildē.
Vai aizraušanās ar iluzionista cienīgiem trikiem var būt par pamatu nākotnes nodarbošanās izvēlei? Uz to Jānis atbild apstiprinoši: – Jāsāk tikai vairāk uzstāties. Ja kādā skolas pasākumā uzaicina piedalīties, neizpaliek arī triki.
Jānis teic, ka triku uz līdzīgiem pamatiem ir daudz, bet viņam patīk efektīgas uzstāšanās. Mājās esot neskaitāmi kāršu komplekti, ko pasūta no Amerikas, jo parastās, lielveikalā pirktās kārtis neiztur pārbaudi.
Arī zinātniski pētnieciskā darba tēma ir bijusi saistīta ar iluzionismu, kas ļāva dziļāk izzināt to, kas saista. Tagad tikai savs darbs ir jāaizstāv, un tas ir līdzvērtīgi kā uzstāšanās publikas priekšā.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto no arhīva