Jānis Starcis, z/s "Kalna-Putni" saimnieks Aronas pagastā, ir viens no tiem, kas īstenojis daudz projektu lauksaimnieciskās ražošanas modernizācijā, nav baidījies ņemt arī kredītus. Viņš bija arī to lauku saimnieku vidū, kuri pirms gada piedalījās lauksaimnieku protesta akcijās gan Madonā, gan Rīgā. Gads ir paskrējis, kāds tas ir bijis, kas mainījies situācijā piena lopkopībā, kādas ir pārdomas, sākot jauno gadu, to aicināju sarunā atklāt z/s "Kalna-Putni" saimnieku Jāni Starci, kā arī znotu – Ati Pūci, z/s "Kalniņi" saimnieku.
– Jūsuprāt, vai bija kāda jēga pagājušā gada zemnieku protesta akcijām?
J. Starcis: – Jēga jau bija, ne jau no vieglas dzīves zemnieki metās protestēt. Vismaz Zemkopības ministrijā ieklausījās, sāka ko domāt. Arī naudu nozares stabilizēšanai taču iedeva, mums arī tika. Vismaz pievērsām uzmanību lauksaimnieku problēmām. Kad klausījos TV komentārus par glauno tehniku, ko lauksaimnieki sapirkušies un tagad nezina, kā atdot kredītus, varu argumentēt. Tā var runāt tikai tie, kam ir viena govs. Pērn blietējām bedrēs skābbarību ar to pašu traktoru, ko likām priekšā pļaujmašīnai. Nav tā, ka traktori stāv bez darba.
Saimniecībā viss iet savu gaitu, un jūtos tāpat kā visi. Ir viena doma –
kā nomaksāt kredītus, un, tiklīdz kāda nauda parādās, tā – uz banku. Mums jau viss ir iesaldēts.
– Vai banka, zinot situāciju ar piena cenu lejupslīdi, panāca kādu soli pretī?
J. Starcis: – Pārkreditēju aizdevumu uz eiro, tas nozīmēja, ka vajadzēja papildu ķīlu. Arī pārkreditēšanās maksā naudu, nekas par velti nenotiek. Tā jau tikai gudrie "no augšas" iesaka ņemt kredīta brīvdienas. Muļķības! Kas tās par brīvdienām, kad jāmaksā procenti. Tas tikai vilks visu garumā. Mums jau praktiski gandrīz nekas vairs nepieder, jo viss ir kā ķīla bankai. Nav ieķīlāts tikai viens traktors un slaukšanas iekārtas, pārējais viss, var teikt, pieder bankai, strādājam bankas interesēs. Man nav skaidra arī politika kā tāda – parēķināju, ka katru gadu 10 000 latu maksāju bankai tikai procentos. Savulaik gāju ņemt pirmo kredītu uz Hipotēku banku, zinot, ka tā ir valsts banka, tur uz mani skatījās apmēram tā, kā Ļeņins uz buržuāziju. Izrunājos ar visām, bet sadarbojos ar SEB banku.
– Ja iepriekš paredzētu, kā viss var pavērsties kredītņēmējiem, vai riskētu?
J. Starcis: – Bez kredītiem vispār nevarētu būt nekādas attīstības. Aizpagājušajā gadā paņēmu beidzamo kredītu. Smagi iet, bet saimniekojam. Ja nebūtu jāatmaksā kredīti, tad jau nebūtu ne par ko jāsatraucas.
Toties ar kredītu palīdzību saimniecībai ir sagādāts daudz darbam nepieciešamā, bet vajadzību vēl ir daudz. Arī kūtij jau ir izgatavots projekts, bet vajadzīga nauda tā īstenošanai.
A. Pūce: – Nav taču atpakaļceļa – ja gribi dzīvot, ir jāattīstās. Ferma ir veca un pilna līdz griestiem. Nav variantu, turklāt netiekam iekšā ar tehniku. Viss ir roku darbs. Tas barības daudzums, ko sagatavojam vasarā ar traktoru (200 rulonu), ziemā ar rokām ir jāpārcilā. Ar katru gadu tas trenažieru darbs tikai pieaug – mazumā nekas neiet. Kad te strādājām pirmos gadus, uznāca auksta ziema ar mīnus 30 grādiem, sadzinām kūtī lopiņiem barību nedēļai, tagad tādu daudzumu izbarojam vienā dienā. Kas attiecas uz šo ziemu, ko daudzi sauc par aukstu, mums patīk. Vai tad labāks būtu atkusnis? Skābbarība, kas likta bedrēs, ap 100 tūkstošiem tonnu, nesalst. Ruļļi – gan.
– Vai kaut nedaudz cerības nevieš pērnā gada nogalē piedzīvotais piena iepirkuma cenu kāpums?
J. Starcis: – Pienu nododam a/s "Cesvaines piens". Jā, piena iepirkuma cena tagad ir palielinājusies, daudzmaz var sākt uzelpot, bet, manuprāt, iepirkuma cenai būtu jāpalielinās vismaz līdz 0,21-0,22 Ls/kg, lai varētu sabalansēt ienākumus ar izdevumiem. Labi, ka "Cesvaines piens" norēķinās regulāri. Arī piena savācējmašīna pie mums brauc nevis pārdienās, bet katru dienu, jo fermai piena baseins ir par mazu. Sākumā to iegādājāmies ar tilpumu 2,4 t un vēl domājām, ko tajā dzesētājā liesim iekšā. Tagad vecā ferma jau ir kļuvusi krietni par šauru, tajā ir 112 slaucamo govju. Ja runā par lauksaimniecības politiku Latvijā – tādu neredzu. Kas attiecas uz Eiropas Savienību, manā skatījumā, tā ir liela mafija. Viņiem būtu labāk, ja tādas zemniecības Latvijā nebūtu. Ja jau mums platībmaksājumi būtu tādi, kā Rietumos, tad man vispār nevajadzētu neviena kredīta. Ierēdņi runāt gan prot gudri, aicinot kļūt konkurētspējīgiem. Tikai – nevienādas konkurences apstākļos. Tagad dzird runas, ka valstī pienu ražo par maz, bet cik ilgi tā būs?
A. Pūce: – Vissvarīgākais, lai nauda ienāktu regulāri, un tas ir pluss, ka piena nauda tiek ieskaitīta bez kavējuma. Protesta akciju ieguvums, manuprāt, ir arī tas, ka platībmaksājumu naudu ieskaitīja bez vilcināšanās.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 04.02.2010.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto