Tiem iedzīvotājiem, kuri skolu ir apmeklējuši pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, secen ir gājušas ne tikai oktobrēnu un pionieru skolas formas ar Ļeņina nozīmīti pie krūtīm. Iztrūkušas ir arī civilās aizsardzības nodarbības, kas kādam šķita interesantas un noderīgas, bet citus, iespējams, ne pa jokam baidīja. Kā rīkoties, kad skola tiek apšaudīta ar raķetēm, kā pareizi uzvelkama gāzmaska vai respirators, kā paslēpties no atombumbas sprādziena radītā viļņa (te prātā nāk ASV mācību animācijas filmiņa ar bruņrupuci, kas bērniem skolās māca divus maģiskos vārdus „noliecies" un „paslēpies", it kā tas spētu būtiski palīdzēt). Padomju laiki un aukstā kara periods ar divām pretimstāvošām lielvarām, kuras bija mata tiesu no Trešā pasaules kara (atomkara) izraisīšanas, ir aizgājis nebūtībā, un līdz ar to arī Latvijas civilajā aizsardzībā militārā apdraudējuma vietā ir nākuši citi uzsvari.
Visupirms – kas tad īsti ir civilā aizsardzība. „Civilās aizsardzības likums", kas stājās spēkā ar 2007. gadu, nosaka, ka civilā aizsardzība ir organizatorisku, inženiertehnisku, ekonomisku, finansiālu, sociālu, izglītojošu un zinātnisku pasākumu kopums, kuru īsteno, lai nodrošinātu reaģēšanu katastrofu gadījumos vai pastāvot katastrofas draudiem, kā arī atbalstītu valsts aizsardzības sistēmas vajadzības, ja noticis militārs iebrukums vai sācies karš. Kā redzams, vārdi „militārs" un „karš" galīgi atmesti nav, taču uzsvars vairāk tiek likts uz katastrofām un to draudiem, jo tā ir lieta, ar ko valstij un sabiedrībai nākas sastapties biežāk.
Lai neiestājas panika
Kaut arī par katastrofām, pateicoties televīzijai, esam pieraduši domāt lielā mērogā (lieli mežu ugunsgrēki Kalifornijā, plūdi Ķīnā, zemestrīce Haiti utt.), negadījumi var būt arī mazāki un skart mūsu pašu pašvaldību teritorijas. Šī iemesla dēļ pašvaldībām ar likumu ir noteikts izveidot civilās aizsardzības komisijas, kuru vietniekam ir jābūt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) struktūrvienības vadītājam. Agrāk nu jau bijušā Madonas rajona teritorijā bija izveidota viena komisija, taču līdz ar novadu reformu katrs novads ir ticis pie savas, lai gan bija arī ierosinājums saglabāt veco kārtību. Komisija darbojas atbilstoši nolikumam, kura vadlīnijas lielākoties katrai pašvaldībai neatšķiras.
VUGD Madonas brigādes inspektors Gvido Miķelsons norādīja, ka saskaņā ar nolikumu pašvaldības civilās aizsardzības komisija ir koordinējoša un konsultatīva institūcija, kuras darbības mērķis ir koordinēt civilās aizsardzības pasākumus katastrofu un to draudu gadījumā, kā arī veicināt civilās aizsardzības jautājumu risināšanu.
– Nesenais notikums Haiti parādīja, cik liela nozīme ir tam, lai glābšanas pasākumi tiktu pareizi koordinēti. Haiti zemestrīces gadījumā redzējām, ka iestājās pilnīgs haoss un panika. Jā, valdības māja tika sagrauta, taču nebija tā, ka visas atbildīgās amatpersonas būtu gājušas bojā, kādam bija jāuzņemas darbu koordinēšana. Pasākumi tika noregulēti tikai pēc starptautisko glābšanas vienību ierašanās.
Piemēram, atlidoja Krievijas glābēji, kuru skaitliski bija ļoti daudz. Turpat lidlaukā izveidoja hospitāli, arī citas vienības sadarbojās ar krieviem. Pārējā valstī tikmēr turpinājās haoss un izlaupīšana. Tieši šādos brīžos komisijai būtu jākoordinē darbi un jākontrolē situācija noteiktā teritorijā. Ja nepieciešams, var lūgt palīdzību kaimiņu pašvaldībām vai iestādēm un uzņēmumiem, var prasīt palīdzību no valsts. Katastrofas vai tās draudu gadījumā komisijas priekšsēdētāja pilnvaras paplašinās, – par komisijas funkcijām pastāstīja Gvido Miķelsons.
Viņš atzina, ka, par laimi, Madonas rajona teritorijai apdraudējums ir salīdzinoši neliels, taču pilnīgi izslēgt katastrofas draudus nekad nav iespējams, vēl jo vairāk tādēļ, ka dažādi lokāli gadījumi ir bijuši arī mūsu pašvaldībās.
– Situācija Latvijā mēdz atšķirties. Bijušā Madonas rajona teritorijā ir daudz rezervātu. Pirms dažiem gadiem komisija, izvērtējot Valsts meža dienesta sniegto informāciju par to, ka situācija ar ugunsbīstamību kļūst kritiska, izsludināja ārkārtas stāvokli. Savukārt 2006. gadā notika spēcīga vētra, kas radīja elektrības padeves traucējumus. Arī šādā situācijā jādomā, kā rīkoties. Atminēsimies arī Augu ielas katlumājā notikušo sprādzienu. Ja nebūtu iespējams Augu ielas rajona iedzīvotājiem nodrošināt siltumapgādi no Raiņa ielas katlumājas, tad būtu jādomā, kā pieslēgt ģeneratoru; ja tas nebūtu iespējams, tad jādomā par iedzīvotāju izmitināšanu. Nākamais solis jau ir policijai un zemessardzei kontrolēt situāciju, lai neciestu citviet izmitināto iedzīvotāju īpašums. Kopumā veicamo pasākumu ķēde var būt ļoti gara un ne visu ir iespējams iepriekš izzināt. Šajā ziņā veiksmīgākas un labākas iestrādnes ir tajās pašvaldībās, kur iedzīvotājiem regulāri jāsaskaras ar dažādu katastrofu draudiem, piemēram, Ogrei, kur rīkotajās mācībās mums pašiem ir nācies piedalīties. Kā zināms, pilsētā katru gadu ir plūdu draudi, un tur civilās aizsardzības plāns ir ļoti skaidri un detalizēti izstrādāts, kas ir bijis slīpēts gadiem. Tur ir skaidri zināms, ko konkrētā brīdī darīs policija, cik ilgā laikā visi objekti tiks apsekoti, elektriķi jau zina, pie kādām ūdenslīmeņa celšanās atzīmēm ir jāatslēdz elektrība konkrētiem kvartāliem. Lai sarežģītu uzdevumu, viņi pat modelēja situāciju ar iestrēgušu skolēnu autobusu, –
atzina Gvido Miķelsons.
Draudi nelieli, taču pastāv
VUGD Madonas daļas komandieris Viktors Stepanovs, runājot par katastrofas draudiem, atzina, ka šobrīd nebūtu pamata lieliem uztraukumiem, lai gan ir dažas lietas, kam ir jāpievērš uzmanība.
– Pēc šīs ziemas šur tur varētu būt plūdu draudi. Bīstamība ir arī ar autoceļiem. Tiek pārvadāts diezgan daudz bīstamu kravu, par kurām mums netiek ziņots. Visbīstamākā vieta ir tieši Madonas pilsētā, Raiņa un Rūpniecības ielas aplis, jo, ja tur, piemēram, apgāzīsies auto, kas pārvadā bīstamas vielas, teiksim, amonjaku, tās sāks tecēt uz leju un iedzīvotājus noteikti tādā gadījumā vajadzēs evakuēt. Draudus saistībā ar ugunsbīstamiem objektiem es vērtēju kā salīdzinoši nelielus, – pastāstīja Viktors Stepanovs.
Arī Gvido Miķelsons uzskata, ka bijušā Madonas rajona teritorija iespējamo katastrofu ziņā ir diezgan mierīga, taču pilnīgi droši pateikt, ka pie mums katastrofas nav iespējamas, viņš nevar.
– Teorētiski iespējams ir viss. Kādā no mūsu novadiem var nokrist lidaparāts, kāds nu jau bēdīgu slavu ieguvis debesu ķermenis, arī kādā atomelektrostacijā var notikt avārija un pie mums atceļot radioaktīvs mākonis. Tomēr mēs vairāk rēķināmies ar lokāla mēroga katastrofām. Līdztekus dabas izraisītām katastrofām ir jau izstrādāts evakuācijas plāns arī gadījumam, ja notiek degvielas noplūde „Ziemeļu naftas" bāzē. Ir zināms, cik automašīnu pēc CSDD datiem ir izgājušas tehnisko apskati un līdz ar to var piedalīties satiksmē. Rēķinot pa trim cilvēkiem uz vienu transporta līdzekli, mēs varam aptuveni lēst, cik cilvēku spēs evakuēties saviem spēkiem. No kopējā daudzuma tiek atrēķināti 75%, un par pārējo evakuācijai nepieciešamo transportu ir jāparūpējas pašvaldībai. Protams, tādās pilsētās, kur dažādu katastrofu draudi ir reāli, kā, piemēram, jau minētā Ogre un arī Ventspils, iestrādnes un rīcības plāns ir pilnīgāks, jo tam tiek veltīta lielāka uzmanība. Pie mums, par laimi, nekas tāds nav noticis, taču ir grūti prognozēt, kā būs, ja, nedod Dievs, kaut kas tāds atgadīsies. Mēs varam iepriekš iezīmēt visādus fantastiskus scenārijus, taču situācijas mēdz atšķirties. Tiesa, nereti tieši pēc katastrofām cilvēki un valsts vairāk sāk piedomāt par tehnisko nodrošinājumu. Ja atminas 2006. gada vētru – tolaik mums nebija neviena pārvadājamā ģeneratora, taču pēc vētras, acīmredzot, arī „trekno gadu" iespaidā mēs tikām pie diviem, un arī daudzi uzņēmumi un iestādes tādus iegādājās, – par to, ka katastrofas tomēr mēdz izskolot cilvēkus, pastāstīja Gvido Miķelsons.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 04.02.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
Foto no VUGD Madonas daļas