Kā mākslinieks skatās uz modeli? Kā uzlūko modeli – kolēģi, arī mākslinieku? Kā skatās pats uz sevi? Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) pētniece Dace Lamberga veidoja šo ekspozīciju izstāžu zālē „Arsenāls", izsekojot, kā mākslinieki dažādos laikos skatījuši sevi un savus kolēģus.
Izstādes tapšanā lielu atbalstu sniedzis būvuzņēmums RE & RE, kas jau daudzu gadu garumā ir uzticams LNMM veidoto projektu atbalstītājs.
Madonā skatīsim tikai nelielu daļu no ekspozīcijas, bet laika ziņā ceļosim no 1914. gada līdz mūsdienām.
Lūk, neliels komentārs par izstādi, balstoties uz D. Lambergas ievada tekstu katalogā. Mākslas zinātnieks Boriss Vipers 1930. gados rakstījis: „Ja ticēt mūsdienu māksliniekam, tad viņš glezno ne šās (konkrētās) sejas portretu, viņš sintezē savu sapratni par pasauli un dzīvo."
Kārlis Miesnieks sevi glezno ar drosmīgu pašpārliecinātību (1920), savukārt Hilda Vīka savā maigajā, romantiskajā manierē attēlo ģimenes idilli dubultportretā un nacionālo noskaņu dievtura Ernesta Brastiņa portretā (1930. gadi), bet Jānis Liepiņš sevi rāda kā pasaules apceļotāju (1950. gadi).
20. gadsimta 60. un 70. gados laikmeta tēls ar triecienspēku lauzās cauri socreālisma vārgajai čaulai, un tieši amata brāļu portretos brīvdomība izpaudās visiespaidīgāk.
Žūrija noraidīja Jāņa Pauļuka „Mākslinieces Felicitas portretu" (gleznots ap 1947. g.) – tā nedrīkstot attēlot padomju mākslinieci…, bet 1972. g. 6. portretu izstādē šis darbs ar bezpersonisku nosaukumu „Sievietes portrets" izraisīja ievērību un lietpratēju atzinību.
Felicita Pauļuka atzīst: „Man prieks, ka šāds darbs ir uzgleznots, ka esmu tam pozējusi. Tajā gleznā ir gleznieciska un iekšējā satura pilnība. Ar gadiem tas man kļūst tuvāks, arvien vairāk tajā jūtu pati sevi." Savukārt Gunāram Cilītim „Pašportrets uz tilta" (1960. gadi) bija liktenīgs – konkrēto izstādi slēdza, viņa gleznas vispār vairs neizstādīja.
Biruta Baumane „Grupas portretā" (1969), vīrišķīgā tvērienā portretējot sevi kopā ar Borisu Bērziņu, Vili Ozolu, Gunāru Cilīti un Aleksandru Stankeviču uz rudenīgas mazpilsētas fona, atklāj padomju laikam neierastu brīvdomības garu. Savukārt no Ritas Valneres grupas portreta „Sarunas par glezniecību" (1974) strāvo klasisks miers, bet Auseklis Baušķenieks nolūkojas mūsos un kolēģos ar smīnu (1983).
1980. gados fotoreālisma pārstāvji Miervaldis Polis un Līga Purmale glezno viens otru, Maija Tabaka sevi portretē, žonglējošu uz virves (1981), bet Jānis Mitrēvics izmanto laikmeta tehnoloģijas un ironizē par skatītāju reakciju (2000).
Portretu galerija ir ļoti plaša un daudzveidīga. Tā sniedz nelielu ieskatu latviešu mākslas vēsturē. Brīnišķīgs materiāls vizuālās mākslas skolotājiem, mākslas skolām, visiem. Aicinu izmantot šo iespēju.
Autore: INESE JAKOBI,
Madonas muzeja
mākslas izstāžu organizatore