Līdz 1957. gada vasarai Latvijas PSR bija Galvenā mežsaimniecības pārvalde Lauksaimniecības ministrijā (vēl senāk Mežsaimniecības ministrija) un Mežrūpniecības ministrija.
Pirmajai bija padotas mežsaimniecības, kas visumā rūpējās par mežu stādīšanu, aizsardzību un kopšanu, veica arī starpcirtes. Otrajai padotie uzņēmumi pamatā gādāja par kokmateriālu sagādi. Jūlijā izveidoja apvienotu ministriju un arī jaunus uzņēmumus, tā sauktās mežrūpniecības saimniecības. Madonai tuvākais centrs atradās Lubānā. Kopumā laika gaitā šo pārkārtojumu atzina par veiksmīgu un derīgu gan uzņēmumiem, gan arī mežam.
Vācot materiālus muzejā gatavojamajai izstādei par mežsaimniecību, esmu runājis ar daudziem cilvēkiem, kas savu mūžu veltījuši meža darbam, uzklausīju stāstus arī par 1957. gadu. Interesants bija ieguvums no Devēnas pusē dzimušā Edgara Ezerlīcīša, kas vairāk nekā 35 gadus vadījis Jūrmalas MRS. Viņš kara laikā beidzis Vestienas lauksaimniecības skolu, pēc tam mācījies Ogres meža tehnikumā un norīkots darbā uz Gulbeni. Kad 1951. gada vasarā Cesvaines rajonā veidota jauna mežsaimniecība, vestēnieti iecēla par tās direktoru. Pārmaiņu laikā Ezerlīcītis nebija Latvijā, viņš tolaik mācījās Augstākajos mežsaimnieciskajos kursos Maskavā. Vairāk nekā pusgadsimtu viņš glabājis uz kursiem sūtītās iepriekšējā darba biedru grāmatvedes Maigas Ganiņas un Tirzas mežniecības mežziņa Arvīda Kupča vēstules. Vērts citēt mazus izvilkumus no rakstītā saistībā ar reorganizāciju.
M. Ganiņa 18.12.1956. "… atkal klīst baumas par savienošanos ar mežrūpniekiem – kā būs pēc 1.I.-57., grūti zināt."
M. Ganiņa 17.06.1957. "… Pašlaik esam neapskaužamā stāvoklī, jo neviens nezinam par savu turpmāko likteni – viens ir skaidrs – ar 1.VII. apvienosimies ar rūpniekiem, bet kā tas viss notiks, kas būs jaunais direktors, nekā nezinam, un šī neziņa ir mocoša. Pusgada bilance gan būšot vēl mums jānoslēdz un jānodod, tātad līdz 10.VII. alga vēl būs… kā būs turpmāk – viss likteņa rokās. … Tā mums iet, spriežam uz priekšu un atpakaļ, bet tā ir tik tāda spriedelēšana un kā pie skaidrības netiekam tā netiekam."
A. Kušķis 07.07.1957. "… pie mums iet kā pa tirgu vai kā senāk partiju laikos Latvijā: neviens nezina, kas būs rītā. 4. jūlijā bijām visi mežziņi, palīgi un grāmatveži izsaukti uz Lubānu, notika, tā sakot, oficiālā deklaracija par apvienošanos un tas arī pagaidām viss. Paliek tāpat mežniecības ar savu plānu, iecirkņi ar savu izstrādāšanas plānu, tādējādi tagad nu rausim katrs uz savu pusi tehniku, transportu, strādniekus un meža fondu… Kā būs turpmāk, rādīs nākotne. Centrs mums būs Lubānā, sauksies Lubānas mežrūpniecība. Kā un kur izvietosies mūsu cilvēki, vēl uz šodienu nav zināms."
Ar laiku nezināmais noskaidrojās. Par Lubānas MRS direktoru turpmākos sešus gadus strādāja Voldemārs Muižnieks, pirms tam Madonas mežsaimniecības ar centru Zelgauskā vadītājs. Savukārt Madonas apkārtnes meža darbinieki tika iekļauti Kokneses MRS sastāvā. Edgars Ezerlīcītis pēc kursu beigšanas strādāja Babītē, galvaspilsētai un arī ministrijai vistuvākajā MRS. No Cesvaines laikiem viņam palikuši arī vairāki slēpošanas sacensību attēli. Bērnība Gaiziņkalna pusē puisi piesaistījusi slēpošanai un arī tramplīnlēkšanai, viņš vairākus gadus iekļauts Latvijas lauku sporta biedrības "Vārpa" izlasē.
Vai kāds no "Stara" lasītājiem nevar palīdzēt ar ziņām par Kārli Slaucītāju, kas arī piecdesmitajos gados strādāja mežniecībā Virānē, bet senāk bijis skolotājs Lubānas mežsaimniecības skolā?
Autors: INDULIS ZVIRGZDIŅŠ