Madonas vidusskolas 12. klases skolēna Emīla Desjatņikova vārds vērīgākiem „Stara" lasītājiem noteikti nebūs svešs. Laikrakstā tas parādās ar apbrīnojamu regularitāti – fotoizstāde Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, Dzejas dienas, īsfilmu konkurss, fotokonkurss, darbošanās elektroniskās mūzikas studijā, šķiet, nav tādas radošās jomas, kurā viņš vēl nebūtu paspējis izpausties.
Emīls pats par lielāko prioritāti savu daudzo pagaidām vēl hobiju vidū uzskata fotogrāfiju.
– Fotogrāfija šobrīd ir mans lielākais hobijs, kas, cerams, ar laiku kļūs par manu pamatdarbu. Paralēli tam ir arī citas aizraušanās, un daudzi man ir teikuši – „nemētājies, labāk dari kaut ko vienu", taču es uzskatu, ka nedz muzicēšana, nedz filmēšana fotogrāfijai netraucē, drīzāk otrādi – tās savstarpēji viena otru papildina un ļauj vieglāk darboties. Nesen noskatījos Viestura Kairiša filmu par Mārtiņu Rubeni „Loengrīns no Varka Kru". Mēs visi šo cilvēku pazīstam kā labu sportistu, taču vienlaikus viņš ir arī DJ, un, kā viņš pats ir izteicies, darbs abos virzienos viņam ļoti palīdz. Manā gadījumā ir līdzīgi. Papildu nodarbes ļauj novērsties no fotogrāfijas, apkopot domas un justies brīvāk. Virzība uz radošo māksliniecisko pusi sākās pēc pamatskolas. Līdz tam, kā daudzi citi vienaudži, līdztekus mācībām darbojos mūzikas skolā un mākslas skolā. Taču pēc pamatskolas beigšanas kaut kā neapzināti pievērsos kam citam. Nedzīvoju pēc principa – visi to dara, tādēļ arī man tas ir jādara, respektīvi, visi tagad fotografē, tādēļ es arī pamēģināšu. Tā vairāk bija paļaušanās uz savām tābrīža izjūtām, – pastāstīja Emīls Desjatņikovs.
Vaicāts, kā daudzie radošie hobiji sadzīvo ar skolu, Emīls neslēpa, ka sākumā ar to bijis daudz grūtību. Nereti mācības bijušas vien trešajā vai ceturtajā plānā, kas nenoliedzami atstāja savu iespaidu uz sekmēm.
– Ar laiku tomēr sapratu, ko man ir nepieciešams apgūt un kas no formālās izglītības ir ļoti nepieciešams tālākajā izaugsmē. Lai spētu darboties jebkurā jomā, vispirms ir jābūt stingram pamatam. Protams, formālā izglītība uzliek stingrus rāmjus, kurus bieži vien ir vēlme lauzt. Piemēram, man uzreiz bija skaidrs, ka eksaktie priekšmeti nav man radīti, un par tiem šobrīd arī nedomāju. Būtiskākais, ko vidusskolā jaunietim vajadzētu iegūt, tas ir mērķis, uz ko tiekties. Man nav saprotams, kā var mācīties 12. klasē un nezināt, ko vēlies tālāk savā dzīvē darīt. Diemžēl, tādu skolēnu ir ļoti daudz, – vērtēja Emīls.
Kā zināms, mūsdienās nereti materiālās vērtības prevalē pār radošo brīvību. Arī daudzi fotomākslinieki, lai nodrošinātu iztiku, ir spiesti ar savu darbu apkalpot glancētos žurnālus.
– Zinu, ka šobrīd dominē uzskats, ka nākotne jābūvē un profesija jāizvēlas saskaņā ar to, kurā jomā varēs labāk nopelnīt. Pēc tā vadoties, kļūt par mākslas fotogrāfu ir diezgan riskanti, jo ir vienlīdz lielas iespējas gan kļūt par atzītu un labi atalgotu mākslinieku, gan par saulesbrāli. Neraugoties uz to, es sevi tomēr vairāk vēlos saistīt ar tīro fotomākslu, jo tā neuzliek darbībai rāmjus. Man šķiet, ka Latvijā labu fotogrāfu ir ļoti nedaudz. Daudzus no tiem, kas spieto pa saviesīgiem pasākumiem, es nevaru uztvert nopietni un ņemt par piemēru. Tas gan nenozīmē, ka Latvijas fotogrāfu vidū man nav autoritāšu. Viena no tām, kas mani spēj iedvesmot, noteikti ir Egons Spuris, kas savulaik izpaudās žanrā, kurā arī es šobrīd cenšos darboties. Viņu saistīja industriālā vide, kas arī ir atspoguļota mākslinieka ciklā „Rīga. Proletāriešu rajoni. 19. gs. beigas-20. gs. sākums". Tas diezgan būtiski kontrastē ar to, ko mēs mūsdienās esam paraduši redzēt fotogrāfijā, – norādīja Emīls.
Pretēji patlaban fotogrāfijā valdošajai nospiedošajai tendencei visu izskaistināt, retušēt un padarīt bez trūkumiem Emīls iestājas par tīru attēlu bez modifikācijām un lielas iejaukšanās.
– Bieži vien cilvēki pārspīlē, un fotogrāfija tad kļūst samākslota un sintētiska. Madonā augušais fotogrāfs Andrejs Grants, ko es arī uzskatu par savu autoritāti fotomākslā, kādā tikšanās reizē teica: „Fotogrāfs var inscenēt to mirkli, kad tiek uzņemts attēls, taču tādā gadījumā viņam ir jābūt ļoti labam režisoram, lai tas, kas tiks attēlots fotogrāfijā, izskatītos patiess, lai skatītājam par to nerodas šaubas. Liela daļa fotogrāfu savos darbos cenšas veidot stāstījumu, taču iznākums bieži vien ir uzspēlēts un neīsts, parādot to, cik viņi tomēr ir slikti režisori", – Andreja Granta teikto citēja Emīls.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 30.01.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS