Var sacīt, ka gandrīz reizē ar gadumijas salūtu Lauska tēvs savu cirvīti sāka vicināt arvien ašāk un ašāk. Un, kā bija iesācis, tā arī turpina to darīt jau visu aizvadīto janvāra daļu.
Īpaši asi šie cirtieni kļuvuši tieši šajā nedēļā, liekot mums pēc veselas rindas tādu pusšļakstošu ziemu atcerēties arī kārtīgu Latvijas ziemu, par kādu, zelējot globālās sasilšanas tematu, jau sākām piemirst. Daiļrunīgākie tūdaļ metās uz grāvja otru krastu, sakot, ka runas par to sasilšanu ir tikai pupu mizas vien, jo, rau, tūdaļ sāksies globālā atdzišana. Protams, Lauska tēvs par šādām runām tikai pasmīn sarmotajā bārdā un strādā tālāk, ar savu darbību apliecinādams, ka pašreizējās norises dabā pie mums nudien nav nekas ārkārtējs.
Iespējams, ka nesaprašanās starp sasilšanu un atdzišanu šonedēļ ietekmēja arī simtnieku pulku; nē, nē, nepārprotiet, runa nav par tiem, kas spiesti pelnīt maizīti un pārtikt tikai simt latu apjomā. Te domātas, kā to bieži piesauc, mūsu simt gudrās galvas. Te domāta arī mūsu augstākā valsts pārvaldīšana un pa vidu Satversmes tiesas lēmums valstij īpaši svarīgās lietās pirms to realizēšanas iegūt gudro galvu akceptu. Šis lēmums bija kļuvis par tādu kā kaulu, kas visai dramatiskas viļāšanas rezultātā sprūda un sprūda daudzās mutēs un rādījās nesagraužams.
Televīzija, radio, prese kūpēja no valstsvīru un valstssievu izteikumiem, šaubām, it kā nesapratnes, it kā negribēšanas saprast citam citu, kā tad būt. Ja nebūs tā, kā vieni grib, nebūs valstij aizdevuma. Ja nebūs tā, kā otri grib, būs vai nebūs vēl sazin vien kas? Kā jau kopš Satversmes tiesas sprieduma pensionāriem nolaupītās naudas lietās, šajā nedēļā pie visām bēdām regulāri tika piesaukta pensiju atmaksāšanas apdraudētība. Īsi sakot, laikam aukstā laika kniebiens lika kurināt lielu uguni, un katliņš vārījās kā negudrs.
Vārījās, vārījās, līdz izvārījās. Garaiņi izklīduši. Vajadzīgais akcepts no simtnieka ar dalītām jūtām saņemts. Pat pensionāriem gaiši pateikts, kad un kā atgūs zaudēto. Vienīgi katliņa dibenā biezā slānī nosēdies kaļķakmens vedina uz pārdomām, ka nekas jau nav beidzies…
Bet kniebiens? Kniebiens turpinās ar pārliecību.
Sinoptiķu prognozes skan kā lāstekas Lauska tēva bārdā, un pat azartiskākie bļitkotāji sāk piemirst brīvdienu nodarbi.
Autors: OĻĢERTS SKUJA