Gadsimtiem ilgi dažādu pārmaiņu – karu, cilvēku neizpratnes, līdzekļu trūkuma, nelegālās tirdzniecības – dēļ pastāvējušas problēmas saglabāt jebkādus pieminekļus, bet jo īpaši trausls ir dokumentārais mantojums – tā daļa, kas informē par cilvēces kultūru – valodām, piedzīvoto – rakstītā, zīmētā vai citādi fiksētā formā. Daudz kas ir gājis bojā vai saglabāšanās ir apdraudēta.
1992. gadā UNESCO izveidoja programmu „Pasaules atmiņa", kuras mērķis ir saglabāt pasaules dokumentāro mantojumu, lai tas būtu plaši pieejams un izzināms pasaulē, tā vērsta uz šī mantojuma apzināšanu, saglabāšanas un aizsardzības nodrošināšanu.
1997. gadā programmas „Pasaules atmiņa" ietvaros tika izveidots starptautisks reģistrs, kurā iekļauj pasaulē nozīmīgas dokumentārās liecības. Šobrīd tajā jau ir vairāk nekā 160 vienību.
2001. gadā savu nomināciju pieteica Latvija un reģistrā tika iekļauts „Dainu skapis", bet pagājušajā vasarā atbalstu guva Baltijas valstu kopīgi iesniegtā nominācija „Baltijas ceļš – cilvēku ķēde trīs valstu vienotiem centieniem pēc brīvības".
Katrai tautai ir kādas tikai tai ļoti būtiskas vērtības, kas globālajā mērogā var arī neko īpašu nenozīmēt, tādēļ kopš 2007. gada Latvijas atmiņas institūcijas – muzeji, arhīvi, bibliotēkas u. c. – strādāja pie nacionālā reģistra izveides.
Izvirzīt vienu vai vairākus priekšmetus nacionālajam reģistram var jebkura juridiska vai privāta persona, kuras rīcībā ir šis dokumentārais materiāls. Iesniegtās nominācijas vērtē Tehniskā padome, kuras sastāvā ir ļoti dažādu nozaru augstas kvalifikācijas speciālisti. Ar visiem nosacījumiem var iepazīties www.unesco.lv.
Pirmā nacionālā reģistra kārta noslēdzās pagājušā gada novembrī. Kopā bija pieteiktas ļoti dažādas un interesantas 12 nominācijas, bet iekļautas tikai 4. Viena no tām – „Sibīrijas vēstules uz bērza tāss" – ir 7 Latvijas muzeju – Tukuma, Aizkraukles, Daugavas, Talsu, Latvijas Okupācijas, Latvijas Nacionālā vēstures un Madonas muzeja – kopdarbs, kas aizsākās jau vasarā. Sīkāku informāciju par pārējām var iegūt minētajā interneta adresē.
Madonas muzejs kopprojektā piedalījās gan tikai ar vienu priekšmetu – kādas ļoti jaunas bērzaunietes – Elzas Trumekalnes (prec. Serdāne) – pašas rokām Sibīrijā uz bērza tāss darināto nelielo Lieldienu apsveikumu radiem Latvijā. Mūsu priekšmets izrādījās ļoti interesants ar to, ka muzejā ir arī citi materiāli par šo ģimeni gan pirms deportācijām, gan dzīvi Sibīrijā – fotogrāfijas, pierakstītas atmiņas, priekšmeti.
Tālāk nacionālā reģistra priekšmeti tiks iekļauti Pasaules digitālajā bibliotēkā (World Digital Library) un būs pieejami starptautiskajai sabiedrībai.
Februārī plānots nacionālā reģistra atklāšanas pasākums, kurā katrai nominācijai tiks pasniegts sertifikāts ar tiesībām lietot arī īpašu logo, lai popularizētu nominētos materiālus arī citās datu bāzēs.
Okupācijas muzejs jau ir uzsācis darbu pie izstādes „Sibīrijas vēstules" veidošanas, kas tiks atklāta februārī. Tajā ar saviem materiāliem piedalīsies arī Madonas muzejs. Pēc tam izstāde ceļos uz Lietuvu.
Tiek plānota arī līdzīgu priekšmetu apzināšana un pētniecība kopā ar igauņu un lietuviešu kolēģiem. Ir zināms, ka dzejnieks Aleksandrs Pelēcis šādas vēstules sūtījis no Tālajiem Austrumiem. Viena no tām bija eksponēta pirms vairākiem gadiem izstādē par Jāni Sārtu.
Iespējams, ka šī nebūt nav vienīgā šāda veida vēstule, kas vēl arvien glabājas kādā ģimenē. Apzināšanu un pētniecību šajā virzienā turpinās arī Madonas muzejs.
Tas nenozīmē, ka vēstulei noteikti būtu jākļūst par muzeja eksponātu, svarīgi būtu vienkārši uzzināt, ka ir vēl kāds līdzīgs priekšmets.
Autore: ILZE GAUJĒNA,
Madonas muzeja galvenā speciāliste