13. janvāris. Viens datums, bet tik daudz dažādu asociāciju un viedokļu. Jau ir apritējis gads, kopš cilvēki no visas Latvijas devās uz Rīgu, lai Doma laukumā izteiktu savu protestu pret valstī notiekošo. Decembrī krīze bija uzņēmusi apgriezienus, un cilvēki pamazām sāka apjaust, ka tuvākais laika periods būs ļoti smags. Tolaik sabiedrībā valdīja izteikta pāridarījuma un netaisnības izjūta. Godmanis joprojām bija premjers, un Slakteris ar savu neseno starptautisko televīzijas blamāžu joprojām bija finanšu ministrs. Bija pozīcija, un bija opozīcija. Labie un sliktie. Vismaz tā daudziem šķita.
Paejot gadam, varam atskatīties uz 13. janvāra pasākuma „sauso atlikumu". Pašu 13. janvāra mītiņu es uzlūkoju kā divus atsevišķus pasākumus. Viens no tiem deva rezultātu, otrs nedeva. Mītiņš Doma laukumā, kurā pašam bija iespēja piedalīties, manuprāt, gan no organizatoriskā, gan emocionālā aspekta raugoties, nebija veiksmīgs. Ja organizatoru mērķis bija sarīkot „Lietussargu revolūciju 2", tad, iespējams, tomēr ir jāsaprot, ka sabiedrība no šī pasākuma gaidīja pavisam ko citu. Mītiņā skanēja runas, uzsaukumi, politiskā aģitācija, savu problēmu uzskaitījums utt., tikai ne tas, ko savā apziņā vai zemapziņā tobrīd turēja liela daļa Latvijas sabiedrības. Mītiņam bija potenciāls, taču tas izšķīda un pazuda, jo bija nemākulīgi organizēts. Kamēr no tribīnes tika runāts par arodbiedrībām, par sabiedrisko transportu, par sieviešu tiesībām, tikmēr publikā aizvien jaušamāks bija cits noskaņojums, kas manifestējās skaļos izsaucienos „Mazāk runu, vairāk darbu!". Vienīgās reizes, kad organizatoriem tā pa īstam izdevās piesaistīt nedalītu publikas uzmanību, bija Arta Pabrika, Kārļa Sebra (kas dienu iepriekš, 12. janvārī, bija aizsaukts mūžībā) vēstules lasījums un sauklis „Atlaist Saeimu!", ko, jūtot publikas noskaņojumu, aizvien vairāk mītiņa rīkotāju iekļāva savās runās. Tas, kā mītiņam patiesi pietrūka, bija vienotas ieturētas līnijas, ja par tādu neuzskata jau minēto „Atlaist Saeimu!". Tie, kas kāpa uz skatuves, lielākoties runāja tikai par savu sāpi vai netaisnību. Skolotāji, cilvēktiesību aizstāvji, mākslinieki, arodbiedrību vadība, pasažieru pārvadātāji, pašvaldību vadītāji – katrs runāja par kaut ko savu, lai gan vajadzēja akcentēt kopīgo. Diemžēl, vai tieši otrādāk – par laimi, Latvijā nav daudz izteikti harismātisku un ar oratora prasmēm apveltītu cilvēku, kuri ar pāris teikumiem spēj piesaistīt un noturēt cilvēku uzmanību un pamudināt tos uz rīcību. Šādu cilvēku trūkums bija jūtams arī 13. janvāra mītiņā, un tas netieši noveda pie tiem 13. janvāra notikumiem, kuri vēl šodien daudzos politiķos atsauc nepatīkamas atmiņas.
Ja vēlamais netiek iegūts vienā vietā, tad to var meklēt citviet. Tieši tā notika arī 13. janvārī. Pēc tam, kad mītiņa organizatori pašus mītiņotājus bija emocionāli uzkurinājuši, gaismas nodzēsa un visus sūtīja mājās. Tie, kas bija braukuši no reģioniem, ar dalītām jūtām devās mājās, bet rīdzinieki, it īpaši jaunākā un agresīvāk noskaņotā cilvēku daļa, kodu „Atlaist Saeimu!" savās galvās bija iztulkojuši kā „Ieņemt Saeimu!" vai „Sagraut Saeimu!". Latvijā dažādas pilsoniskās protesta akcijas ir samērā jauna parādība. Tas, kas notika ar Saeimas ēku un dažām citām Vecrīgas ēkām 13. janvāra naktī, Francijā, Grieķijā, Anglijā un vēl šur tur Vakareiropā nebūtu izpelnījies tādu publicitāti, kā pie mums, jo tur šādi grautiņi ir regulāra parādība, pat tradīcija. Atšķirība starp mums un Vakareiropu ir tā, ka viņi zina, ko tas nozīmē un kā uz to reaģēt, mēs – diemžēl ne. Tieši 13. janvāra grautiņa daļa bija tā, kas deva rezultātu. Valsts prezidents izvirzīja ultimātu Saeimai, valdība pēc mēneša atkāpās, tiesa, Saeimu tā arī neatlaida, taču politiķu retorika nedaudz izmainījās. Atsevišķs stāsts gan ir par grautiņotājiem un veidu, kā policija tos vēl vairākus mēnešus pēc 13. janvāra tvarstīja, skrupulozi caurskatot visu safilmēto materiālu.
Par nelaimi Latvijas valstij 13. janvāris ar šo „divi vienā" mītiņu demonstrēja to, kādas metodes Latvijā dod rezultātu. Ja tu centies iet „cilvēcīgo ceļu" – mītiņš Doma laukumā, tad politiķi tevi ignorēs, ja izvēlēsies tādu nekonvencionālu piegājienu kā grautiņš un ielauzīsies politiķu komforta zonā – vari cerēt uz panākumiem. Ja cilvēks izjūt tiešu apdraudējumu sev un savai labklājībai, viņš rīkosies, ja apdraudēts būs kāds cits, viņš bieži vien paliks pasīva vērotāja lomā. Politiķi šajā ziņā neatšķiras no citiem cilvēkiem. Tieši tādēļ dzīvošana teltī -20oC un bada streiki Latvijas vidē, kamēr politiķim tas nedraudēs ar pamatīgu sitienu pa paša reputāciju, paliks mazefektīvi veidi cīņā par savu taisnību, kamēr parlamenta ēkai vai paša mājoklim izdauzīts stikls liks sarosīties. Varētu rasties jautājums: „Kas no tā?" No tā izriet diezgan daudz. Agresīvāk noskaņotā sabiedrības daļa var sākt apzināties, ka politiķi aktīvāk reaģē nevis uz vēstulēm, sanāksmēm, mītiņiem un piketiem, bet uz grautiņiem, ceļu blokādēm, streikiem utt. Līdz ar to šīs metodes aizvien biežāk tiks izmantotas brīžos, kad kāda sabiedrības grupa cīnās par savu interešu ievērošanu. Draudi slēpjas apstāklī, ka Latvijai, atšķirībā no daudzām citām valstīm, nav plašas pieredzes, kā ar šādiem nemiera cēlājiem efektīvi cīnīties. Pastāv liels risks, ka grautiņi var pāraugt plaša mēroga nemieros, kas var beigties ar asinsizliešanu. Ja pat salīdzinoši nevainīgajos 13. janvāra „bruģa nemieros" un Bauskas slimnīcas protesta akcijā tika iesaistīti Latvijas bruņotie spēki un policijas specvienības, bail pat iedomāties, kā politiķi un Iekšlietu ministrijas vadība būtu gatava plašāka mēroga pasākumiem. Jācer, ka tā arī nepienāks brīdis, kad viņiem būs jāizšķiras par nopietna spēka lietošanu pret savas valsts iedzīvotājiem.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS