„Kalendārs ir ritms, kura mērķis ir apvienot ārējo kosmosu ar cilvēka iekšējo kosmosu par vienotu harmonisku veselumu. Tas ir ne tikai ritms, bet arī atmiņa. Tāpēc kalendāru pēc būtības var dēvēt par ritmisko cilvēces atmiņu."
Šis A. Zeļinska formulējums iepatikās, kad decembra viducī sāku pētīt materiālus par kalendāriem. Pie pašiem harmoniskā veseluma meklējumiem gan būs krietni jāpiestrādā, jo gada nogalē muzejā saņemtais kalendārs ar iknedēļas ierakstāmajiem darbiem un paveikto rāda vien tukšas rindiņas. Bet zināms taču, sniegs kaut kad nokusīs, ielas kaut kad būs atkal skaistas un tad, neriskējot ievelties kādā aizputinātā bedrē, neklibojot varēs doties pasaulē.
Ir apritējusi 90 gadu jubileja, jo 1919. gadā Latvijā pilnībā pārgāja uz Gregora kalendāru jeb tā saucamo jaunā stila laika skaitīšanas sistēmu, kurā kalendārā gada vidējais garums ir 365,2425 diennaktis. Gregora kalendārs oficiāli ir spēkā no 1582. gada 15. oktobra, bet ieviesās tikai daļēji, sākot ar 17. gadsimtu. Latvijā neiztika arī bez protestiem pret jauno sistēmu jeb kalendāra nemieriem Rīgā 1584.-1589. gadā. 18. gadsimtā uz Gregora kalendāru pārgāja gandrīz visa Eiropa. Pie vecās laika skaitīšanas sistēmas jeb Jūlija kalendāra palika Krievija, Grieķija, Tuvo Austrumu zemes. Pareizticīgie arī Latvijā joprojām svētkus svin pēc vecā kalendāra.
Ja runājam par kalendāru kā izdevumu ar specifisku informāciju, Latvijas teritorijā pirmie kalendāri parādījās vācu valodā 1590. gadā. Viens no pirmajiem zināmajiem kalendāriem latviešu valodā ir „Laiku grāmata jeb Jauna un veca latviešu laiku un notikumu lietu grāmata", izdota Kurzemē 1758. gadā, un ar vairākiem nosaukumu variantiem „Laiku grāmata" iznāca līdz 1919. gadam. 1781. gadā kalendārus sāka izdot arī Vidzemē. 1878. gadā Pēterburgā iznākušais Ausekļa „Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagastu vadību u. c. kalendārs 1879. gadam" tiek uzskatīts par pirmo moderno kalendāru latviešu valodā. Jau 19. gadsimta beigās-20. gadsimta pirmajās desmitgadēs iznāca gandrīz divi desmiti tematisku kalendāru. Arī turpmākajos gados izdotas skaistuma un elegances, arāju un zvejnieku, skolotāju, mežkopju, mājturības, Amora, ārstniecības, baznīcas un virkne citu gadagrāmatu.
Jaunā gada sākumā lūkojoties pēc kalendāriem, varam atrast dažādu formātu un dažādām tēmām/interesēm atbilstošus un piemērotākos kalendārus. Tāpat allaž noderīgi ir dažādu notikumu, pasākumu, sacensību un citi kalendāri.
Jau 1920.-1930. gados izdoti atsevišķu vietu, pilsētu kalendāri: Alūksnes, Tērvetes, Saldus, Aizputes, arī „Madonas un apriņķa kalendārs. Adresu grāmata. 1930. gadam". 1990. gadu sākumā parādījās kalendāri vairākos Latvijas rajonos. Un, kā atceras toreizējais rajona pieminekļu aizsardzības inspektors Bruno Podiņš, viņš kolekcionējis kalendārus un nolēmis, kādēļ lai tāds nebūtu arī Madonai. Tika izdots „Madonas kalendārs 1993" un „Madonas kalendārs 1994", tad spēki tika apvienoti ar kaimiņiem un nākamos trīs gadus tika izdots „Madonas un Gulbenes kalendārs". Turpmākajos gados ar citu iniciatīvu tapis kalendārs par Madonas rajona dievnamiem, atsevišķu skolu un citi kalendāri Madonas un kaimiņu novados. Madonas muzeja krājumā glabājas vairāk kā pusotra simta dažādu kalendāru.
2010. gada kalendāru piedāvājuma klāstā atliek vien izvēlēties to, kas veicinās pēc iespējas harmoniskāka cilvēka veseluma tapšanu.
Autore: LAIMDOTA IVANOVA,
muzeoloģe