Šonedēļ populārākais personvārds sievietēm, pēc PMLP datiem, ir Lidija. Vārdadienu šodien svin 9135 Lidijas. Arī madoniete LIDIJA JEŠČENKO.
Jā, nu jau pavisam droši var teikt, ka madoniete, jo Madonā pavadīti gandrīz 35 gadi, bet Lidijas dzimtā puse ir Latgale. – Esmu dzimusi Latvijas tālākajā austrumu punktā – Šķaunē, pie pašas Latvijas, Krievijas, Baltkrievijas robežas. Beigusi Ludzas vidusskolu, kas no mājām atradās 60 kilometru. Bet tā bija vienīgā tuvākā latviešu skola, un tēvs, kas pēc tautības bija krievs, uzstāja, lai mēs, visas trīs meitas, mācāmies latviešu skolā. Vēlāk pēc Medicīnas institūta beigšanas ļoti gribēju atgriezties Ludzā, taču tur nebija brīvas stomatologa vietas, un, tā kā māsa dzīvoja Madonā, piekritu nākt uz šejieni. Es jau no pašas bērnības gribēju savu dzīvi saistīt ar medicīnu, bet, kad beidzu vidusskolu, smējos: tikai ne par zobārstu, taču iestājeksāmenos kaut kā mani pārvilināja, un tikai 4. kursā atcerējos savu apņemšanos, kad man to atgādināja klasesbiedri… – ar smaidu atceras Lidija Ješčenko, bet atzīst, ka nožēlojusi šo soli gan neesot ne brīdi. – Man mans darbs patīk. Nu jau devīto gadu ir pašai sava zobārstniecības prakse. Pa šiem gadiem izveidojies savs pacientu loks: es pazīstu viņus, viņi – mani. Esmu bezgala pateicīga, ka Dievs man ir devis cilvēku mīlestību, jo mediķis bez tā nevar. Man nesagādā problēmas, vai pacients ir mazs, vecs, tīrs vai netīrs. Mana sūtība ir viņiem palīdzēt, es katru uztveru kā savējo, –
uzsver Lidija un dalās vēl kādā svarīgā atziņā: – Ikdienā cenšos dzīvot pēc kristīgajiem principiem – nevajag turēt ļaunu, dusmoties. Citādi jau mēs graujam paši sevi – ja domāju sliktas domas, man pašai ir slikti. Man ir laimējies arī tāpēc, ka esmu optimiste. Bez šaubām, dzīve mani ir mācījusi, vai dieniņ, kā mācījusi, bet ja to visu nevelk līdzi kā tādu mugursomu vai piekabi, tad ir vienkāršāk. Dzīvo šodienā, priecājies, pateicies par to, ko redzi, jūti. Un es visiem jaunajā gadā novēlu, lai ir, par ko rūpēties, kaut vai par kaķi, ja nav kaimiņa vai kāda radubērna, jo citādi cilvēks centrējas tikai pats uz sevi.
Vaicāta, kur viņa smeļ enerģiju pēc noslogotās ikdienas, Lidija teic, ka nekāda īpaša vaļasprieka šobrīd neesot. – Patīk koncerti, dziesmas, pati kādreiz esmu dziedājusi Sarkaņu kolhoza korī, piedalījos visskaistākajos Dziesmu svētkos 1990. gadā. Vasarā aizbraucu uz ezeru, jūru, ziemā – pirtiņa. Palasu kādu grāmatu, žurnālu. Arī paceļot patīk. Pagājušajā vasarā, piemēram, bijām svētceļojumā uz Portugāli, pabijām vairākās svētvietās Polijā, Vācijā, Spānijā, Parīzē divas dienas dzīvojām slavenajā Monmartras Svētās sirds bazilikā. Skaists brauciens. Daudz laika pavadām kopā ar dēlu Miku, kas mācās jau 11. klasē. Prieks par dēlu, ka viņš veidojas ar tādu aktīvu dzīves pozīciju. Taču pats galvenais ir nezaudēt dzīvesprieku, – atzīst vārdadienas gaviļniece.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva