„Stars" pagājušā gada nogalē jau informēja, ka SIA „Madonas slimnīca", izvērtējot turpmākos slimnīcas attīstības scenārijus, kā vienu no iespējamajiem variantiem aplūkoja pilnsabiedrības veidošanu ar SIA „Cēsu klīnika".
Sarunā ar SIA „Madonas slimnīca" valdes priekšsēdētāju Bruno Kokaru noskaidrojām, ka, lai gan pilnībā šis variants nav atmests, tā īstenošana ir kļuvusi ļoti problemātiska.
– Mūsu iecere bija izveidot pilnsabiedrību, kur abas slimnīcas saglabātu savu juridisko statusu, diemžēl Veselības ministrijas plānos ir paredzētas tikai tādas apvienības, kuru izveides rezultātā paliek viena juridiskā persona. Valda uzskats, ka valstī slimnīcu un gultu ir par daudz, taču finansējums – nepietiekams, tādēļ ministrija vēlas samazināt slimnīcu skaitu arī uz apvienību rēķina. Līdzīgi kā pašvaldībām, apvienojoties novados, arī slimnīcām ir paredzēts „kliņģeris" – pusmiljons latu infrastruktūras attīstībai katrai slimnīcai, kas apvienojas. Paralēli šim „kliņģerim" joprojām darbojas arī slimnīcas pastāvēšanas kritēriji – 100 000 iedzīvotāju apkalpes zona, vismaz 400 dzemdību un 7000 stacionāra pacientu, – norādīja Bruno Kokars.
Viņš uzskata, ka neapvienojoties pašreizējo slimnīcas statusu saglabāt būs sarežģīti, jo, piemēram, Bērnu klīniskajai slimnīcai 2010. gadā finansējums ir samazināts par 11%, lielajām slimnīcām – par 28%, savukārt bijušās lokālās slimnīcas, tai skaitā Madonas, saņems par 37% mazāk nekā pērn. Vienlaikus arī apvienošanās mūsu slimnīcai neko labu nesola. Bruno Kokars atzina, ka arī Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters neatbalsta tādas apvienības izveidi, kurā Madonas slimnīca zaudētu savu juridisko statusu. Arī slimnīcas kolektīvs iebilst pret šo ideju, tādēļ pagaidām ideja par apvienību ar Cēsu slimnīcu izskatās neīstenojama. Visi ir noskaņoti vismaz pagaidām cīnīties pašu spēkiem.
Bruno Kokars gan norādīja, ka arī panikai par Madonas slimnīcas slēgšanu nav īsti pamata. Jau šobrīd ambulatori tiek sniegti gandrīz visi tie paši pakalpojumi, kas slimnīcās, un Veselības ministrija ir solījusi ambulatoram piešķirt tikpat daudz naudas, cik stacionāram.
Tuvākajos gados šī līdzekļu piešķiršanas attiecība vēl varētu izmainīties par labu ambulatoram jeb dienas stacionāram. Vienīgais pakalpojums, ko nesniedz dienas stacionārā, ir protezēšana, taču šī pakalpojuma plānveida sniegšanai valsts šogad līdzekļus vispār nav atvēlējusi.
Tiesa, problēmas medicīnas aprūpē nav vien ar finansējumu slimnīcām. Jau tagad ir skaidrs, ka neatliekamās palīdzības sniegšanai ir atvēlēti vien 70% no nepieciešamā, tādēļ var prognozēt, ka gada beigās atkal sāksies ķīviņi un riņķa dancis ap papildu finansējumu un tā sadali.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS