Ir cilvēki, kuru dzīvesstāsti sākas ar kādu drosmīgu lēmumu, bet ir arī tādi, kuriem ceļš šķiet ierakstīts jau bērnības atmiņās. Zanei Eidukai zemnieku saimniecība „Druvas“ nav tikai darba vieta vai ģimenes uzņēmums — tā ir mājas, bērnība, atbildība un nākotne. Katra saimniecības ēka, katrs lauks un katrs dzīvnieks glabā stāstus par vairākām paaudzēm, kuras ar neatlaidīgu darbu veidojušas to, kas šodien ir zemnieku saimniecība „Druvas” Vestienas pagastā.
Mūsdienās bieži dzirdam, ka jaunieši pamet laukus, dodoties uz lielākām pilsētām vai meklējot iespējas ārvalstīs. Taču Zane ir viena no tiem cilvēkiem, kuri izvēlējušies palikt. Nevis tāpēc, ka nebūtu citu iespēju, bet tāpēc, ka viņa jūt piederību vietai, kur uzaugusi. Viņas dzīve vienmēr bijusi cieši saistīta ar lauksaimniecību, un jau bērnībā kļuva skaidrs, ka šis nebūs tikai īslaicīgs dzīves posms.
Runājot par saimniecības pirmsākumiem, Zane vispirms piemin savu vectēvu Eriku Veibu. Tieši viņš bija cilvēks, kurš vadīja fermas būvniecību, vēlāk to privatizēja un saglabāja laikā, kad daudzas lauku saimniecības piedzīvoja grūtus laikus. Šis mantojums ģimenē tiek augstu vērtēts, jo tas nav tikai īpašums – tas ir daudzu gadu darbs, neatlaidība un ticība tam, ka Latvijas laukiem ir nākotne. Zane neslēpj, ka reizēm cilvēki kļūdaini domā – jaunā paaudze visu sākusi no jauna. Patiesībā viņa uzskata, ka viņai un vīram Rūdim ir uzticēts turpināt jau iesāktu stāstu. Tas nozīmē saglabāt ģimenes vērtības, cienīt iepriekšējo paaudžu ieguldījumu un vienlaikus meklēt iespējas saimniecību attīstīt.
Arī Rūdis uzaudzis laukos, tādēļ abu skatījums uz dzīvi ir līdzīgs. Viņi atzīst, ka nekad nav bijis viena īpaša brīža, kad pieņemts lēmums kļūt par zemniekiem. Tas noticis pavisam dabiski. Lauku darbi bija daļa no bērnības, vecvecāki bija pirmie skolotāji, un atbildība pret dzīvniekiem un saimniecību tika ieaudzināta jau agrā vecumā. 2022. gadā apprecoties abi saprata, ka šo dzīves ceļu turpinās kopā – ne tikai kā ģimene, bet arī kā saimnieki.
Ikdiena „Druvās" rit pēc dabas un dzīvnieku noteiktā ritma. Rīts sākas agri, vēl pirms lielākā daļa cilvēku devusies savās gaitās. Govju slaukšana, dzīvnieku aprūpe, barības sagatavošana, saimniecības teritorijas uzturēšana, tehnikas remonti un neskaitāmi citi pienākumi aizpilda katru dienu. Taču lauksaimniecībā reti kad viss notiek pēc iepriekš sastādīta plāna. Vienmēr var gadīties neparedzēti apstākļi – te laikapstākļi izjauc iecerētos darbus, te tehnika pieviļ tieši svarīgākajā brīdī vai dzīvniekiem nepieciešama papildu aprūpe. Tieši šī neparedzamība ir viena no lauksaimnieka ikdienas sastāvdaļām. Zane smejoties saka, ka dažreiz dienas plāns beidzas jau pirmajā stundā, jo dzīve ievieš savas korekcijas. Tomēr viņa ir pārliecināta, ka šis darbs iemāca pielāgoties un nezaudēt mieru. Lai gan daudzi uzskata, ka smagākais lauku dzīvē ir fiziskais darbs, Zane domā citādi. Emocionāli vissarežģītākie brīži ir tad, kad nākas zaudēt kādu dzīvnieku. Katrs no tiem ir īpašs, katram ir savs raksturs un savi niķi, un daudzi saimniecībā izauguši, kopti un auklēti no pirmajām dzīves dienām. Šādos brīžos vislabāk atklājas, cik cieša patiesībā ir cilvēka un dzīvnieka saikne.
Lauku dzīve prasa savu. Kamēr citi plāno brīvdienas vai spontānus izbraucienus, zemniekam vienmēr jādomā par dzīvniekiem. Viņi gaida aprūpi katru dienu – svētkos, lietū, salā un karstumā. Brīvdienu šajā darbā gandrīz nav, taču Zane atzīst, ka tieši atbildības sajūta un apziņa, ka no tevis ir atkarīgas daudzas dzīvības, dod spēku turpināt. Protams, arī „Druvas" nav pasargātas no grūtībām. Pieaugošās izmaksas, mainīgie laikapstākļi un tehnikas problēmas reizēm rada sajūtu, ka viss notiek pretēji iecerētajam. Taču ilgstoši kavēties pie neveiksmēm nav laika. Nākamajā rītā atkal jāceļas un jādara savs darbs. Zane uzskata, ka optimisms rodas no pieredzes – jo ilgāk saimnieko, jo vairāk saproti, ka arī grūtākie brīži pāriet.
Īpašu vietu viņas dzīvē ieņem ģimene. Viņa bieži piemin vecvecākus, kuri iemācījuši ne tikai strādāt, bet arī novērtēt to, kas pieder. Par iedvesmu joprojām kalpo vectēvs, kurš, sasniedzot cienījamu vecumu, nezaudē interesi par saimniecību un ik dienu pierāda, ka mīlestībai pret savu darbu nav vecuma robežu.
Runājot par Latvijas laukiem kopumā, Zane ir pārliecināta, ka tieši mazie pagasti ir valsts pamats. Tajos vēl joprojām saglabājušās kopienas, kur cilvēki pazīst viens otru, palīdz grūtā brīdī un kopīgi rūpējas par apkārtējo vidi. Viņa uzskata, ka cilvēki pilsētās ne vienmēr apzinās, cik daudz darba un atbildības slēpjas aiz ikdienā tik pašsaprotamām lietām – glāzes piena, maizes klaipa vai siera gabala uz ģimenes galda. Lauksaimniecība gan nav palikusi tāda pati kā pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem. Attīstās tehnoloģijas, saimniecībās ienāk modernāka tehnika un digitālie risinājumi. GPS sistēmas palīdz precīzāk veikt darbus, taču līdz ar attīstību pieaug arī birokrātiskais slogs. Tas nozīmē, ka mūsdienu zemniekam jābūt ne tikai labam saimniekam, bet arī grāmatvedim, plānotājam un dažkārt pat juristam.
Neskatoties uz to, Zane raugās nākotnē ar optimismu. Viņa un Rūdis vēlas redzēt ZS „Druvas" kā modernu, ilgtspējīgu un attīstītu saimniecību ar kuplāku ganāmpulku un atjaunotu infrastruktūru. Viņu iecerēs ir ne tikai lauksaimniecības attīstība, bet arī iespēja nākotnē apvienot to ar lauku tūrismu, radot vietu, kur cilvēki var iepazīt īsto lauku dzīvi.
Tomēr vissvarīgākais „Druvu" stāstā nav ne tehnika, ne saimniecības izaugsmes rādītāji. Tā ir cilvēku attieksme pret darbu, ģimeni un zemi, kurā viņi dzīvo. Zane un Rūdis Eiduki ik dienu pierāda, ka lauksaimniecība nav tikai profesija – tas ir dzīvesveids, kurā savijas pienākums, mīlestība un neatlaidība. Viņu mērķis nav tikai attīstīt saimniecību šodien, bet nodrošināt, lai tā turpinātu pastāvēt arī nākotnē. Un, kamēr būs cilvēki, kuri ar tādu pašu atbildību un sirdsdegsmi turpinās iesākto, Latvijas lauki nezaudēs savu spēku un dzīvību.
19.06.2026.