— Jāņi pienāks, tiem gatavojamies. Vai līs lietus, vai būs saulains laiks, svētku sajūta vienmēr ir atkarīga no pašiem, — uzsver lauku saimniecības un putnu dārza “Rozas” saimnieks Jānis Solzemnieks Meirānos.
Aicinot viņu uz sarunu, mēģināju izdibināt, ar kādām sajūtām JĀNIS SOLZEMNIEKS saimnieko un sagaida Jāņus.
– Līdz Jāņiem parasti ir labs garastāvoklis, jo dabā viss pamostas, dienas ir garas, rīti gaiši, piepildīti ar putnu dziesmām. Man patīk agri celties, kad saulīte lec, kad to visu, dzīvojot laukos, var dabā izbaudīt. Jāņus gaidu un sagaidu ar priecīgām un gaišām sajūtām.
Šogad Jāņus sagaidīšu savās mājās, domāju, ka līgotāju pulkā būs tikai savējie. Jau laikus esmu savācis ugunskuram kurināmo, tā sauktos žagariņus. Daudzus gadus mums ir tradīcija pēc pusnakts doties apskatīties, kā līgo citur, varbūt pat uz citu novadu. Piemēram, aizpagājušajā gadā devāmies uz Vecpiebalgas pusi. Pagājušajā gadā Līgo vakarā līņāja, palikām mājās. Galvenais, lai nelīst, lai varam sagaidīt saullēktu.
– Kādi palikuši atmiņā foršākie Jāņi?
– Visi paliekam vecāki, arī kopības sajūta kaut kā ir pazudusi. Liekas, ka atsvešināmies arvien vairāk. Agrāk pie manis atbrauca 30-40 cilvēki, forši nolīgojām. Tagad vairāk esam ierāvušies savās mājās. Aizbraucot uz Vecpiebalgu, tusiņā redzam jauniešus, kur piecdesmitgadnieki neiederas. Ja prasa, kur vislabāk patīk sagaidīt Jāņus, atbildu, ka tikai laukos, pie dabas var smelties Saulgriežu enerģiju. Foršākie Jāņi ir bijuši, sagaidot saullēktu. Protams, tie ir bijuši laikapstākļos, kad nelīst, kaut teiciens "līst kā pa Jāņiem" bieži atbilst patiesībai.
– Kā svinēja Jāņus vietā, kur esi uzaudzis?
– Mani pirmsākumi ir Nagļu pagasta Ļodānos, tēva dzimtajā pusē. Tur gan pats neesmu dzīvojis. Bērnība un jaunība pagāja Praulienas pagasta "Ausekļos", Švānā. Agrākos laikos pie mums nāca līgot kaimiņi ar vainagiem un meijām, vienmēr tika kurts ugunskurs, vienmēr kopīgi dziedājām akordeona pavadījumā, lēcām pāri ugunskuram. No 21 gada vecuma jau dzīvoju Meirānos. Te, pateicoties biedrībai "Vienā solī" un tās vadītājai Inai Bidiņai, tiek daudzināts Meirānu vārds, sakopta vide, veidoti dažādi pasākumi. Plašāk izskan Ziemassvētku pasākumi, egles iedegšana Meirānos. Jāņus tomēr vairāk katrs svin savās mājās. Cik tad vairs to Jāņu Meirānos ir palicis? Paliekam vecāki, jaundzimušajiem vecāki maz izvēlas vārdu Jānis.
– Kas jums Jāņos dāvina vainagu?
– Parasti Jāņu vainagu man uzpin sieva Ilze. Arī mana mamma, kurai ir 88 gadi, katru gadu man ir sapinusi Jāņu vainagu. Arī pagājušajā lietainajā gadā kaut no slapjas zāles, bet vainags bija. Mums laukos ir pieejamas gan jāņuzāles, gan vainagi. Pašiem vien ir jārūpējas par svētku atmosfēru. Nedarīsi nekā, gaidīsi no citiem, svētku sajūta var neatnākt.
– Savulaik darba dzīve ritēja Meirānu Kalpaka pamatskolā.
– 30 gadus esmu nostrādājis Meirānu Kalpaka pamatskolā, līdz to likvidēja. Strādāju par darbmācības skolotāju un veicu arī skolas saimnieka pienākumus. 1991. gada 2. janvārī uzsāku strādāt šajā skolā, beidzu 2021. gada 21. jūnijā. Tā paša gada jūlijā uzsāku strādāt LPKS "Barkavas arodi". Bez darba neesmu palicis nevienu brīdi. Putnu kolekcijas veidošana saistās ar manu hobiju. Savā dzīvē esmu centies visu darīt un sasniegt pats, nevienu brīdi neesmu bijis bezdarbnieks.
Lai arī Meirānu Kalpaka pamatskola tika likvidēta, man kā kādreizējam skolas saimniekam ir prieks, ka ēka neiet bojā, tiek uzpasēta un apsaimniekota, ka tur turpinās dzīvība. Var redzēt, ka par šo vietu rūpējas cilvēks ar savu entuziasmu, dzīvessparu, kas iet, dara, rīko pasākumus.
– Kā rit sezona putnu dārzā "Rozas"?
– Ar eksotisko putnu kolekcijas izveidi iesākām 2013. gadā, un putnu pavairošana jau nenotiek vienā gadā. Gribējās, lai "Rozās" būtu ne tikai pierastie mājputni, bet arī kaut kas neparastāks, neikdienišķāks. Vēl pagājušajā gadā braucām ar saviem eksotiskajiem putniem uz izstādi Ķīpsalā, diemžēl šogad izstādei bija jāatsaka, kaut mūs aicināja. Strausus neaizvedīsim, bet vest tikai vistas nav nepieciešams. Kaut gan esmu novērojis, ka ir prieks arī par tītaru un paipaliņām, varbūt pat lielāks, nekā redzot pāvu, ko var apskatīties arī Rīgas zoodārzā. Vienā naktī cauna nokoda 40 eksotiskos putnus, arī pāvus un fazānus, skaistāko, kas mums bija izlolots. Tie bija trīs voljēri ar dubulto žogu, kas nebija šķērslis caunas uzbrukumam. Liela skāde, bet vairāk emocionāls trieciens, jo putni bija mūsu 12 gadu darbs.
– Vai "Rozas" paliek kā apskates saimniecība?
– Par mums var izlasīt Madonas novada tūrisma bukletā www.visitmadona.lv, bet vai eksotisko putnu kolekciju atjaunosim, vēl neesam izlēmuši. Tiesa, ir radīta iespēja apskatīt "Rozu" putnu saimniecību, izveidota arī atpūtas vieta, lai skolēnu grupas pēc saimniecības apskates var pasēdēt pie ugunskura, var uzcept līdzpaņemtās desiņas, izskrieties.
Mums palika strausi, mūsu lepnums. Cilvēki, kas grib redzēt strausus, var atbraukt un apskatīties, ir gan Austrālijas emu, gan Dienvidamerikas nandu strausi. Protams, ir citi mājputni – vistas, pīles, zosis, citi, un tie būs arī turpmāk. Esmu novērojis, ka cilvēki attālinās no saimnieciskām lietām, ir bērni, kas tikai internetā redz, kāda izskatās vista vai pīle. Kad atbrauc uz saimniecību, viņiem ir prieks visu apskatīt savām acīm, pabērt graudiņus. Ekskursijā, ko vadu, interesi izraisa arī olu apskate – kāds putniņš ko ir izdējis. Arī par strausiem cenšos pastāstīt ko interesantu, lai kāds fakts aizķeras. Prieks, ka cilvēki no saimniecības aizbrauc priecīgi. Vēl jau saimniecībā ir arī cūciņas, govs gan vairs nav. Sieru vairs nesienam, kā agrāk to darījām, lai būtu cienastam. Pagājušais gads, ekstremāli lietainā vasara arī ietekmēja saimniekošanu. Atcerēsimies, kā bridām lielus dubļus – gan paši, gan putni. Kaut kādu graudiņu audzējam arī paši, kaut gan nopirkt kvalitatīvus graudus no kaimiņa, kam ir labības audzēšanas saimniecība, ir vieglāk, nekā pašiem grābstīties.
Arī dārzeņus, kas paliek pāri un pašiem nav vajadzīgi, labi cilvēki atved mūsu putniem. Pietiek arī, ja atved lapas, atgriezumus, kabačus, ja to ir par daudz.
Tagad esam lielu pārdomu priekšā, kā turpināt – vai atjaunot eksotisko putnu kolekciju, vai samierināties. Arī degvielas cenu kāpums, laika trūkums braukt tālāku ceļu pēc putniem ietekmē rīcību.
– Vai visi strādājat algotu darbu?
– Ikdienā strādāju LPKS "Barkavas arodi", ir saspringts darba grafiks, un nevaru tik daudz laika atvēlēt savam hobijam.
Mēs visi strādājam. Arī dēls Ēriks strādā "Barkavas arodos", sieva Ilze – Barkavas pansionātā. Meita Inese dzīvo Ventspilī, strādā par mūzikas skolotāju. Meita Laura dzīvo un strādā Valmierā tirdzniecībā. Man ir prieks par mazmeitiņu Stefāniju, kas savos četros gados jau prot tik daudz.
– Arī lauku sētā darba daudz.
– Jā, gulēt daudz laika nesanāk. Protams, ka saimniecība šobrīd ir mazāka nekā pirms trim gadiem, bet visur rokas ir jāpieliek.
– Ko novēlat Jāņos?
– Lustīgu līgošanu! Lai mums būtu iespēja sagaidīt saullēktu, arī padziedāt, uzdejot. Dzīvot un strādāt, priecāties par dzīvi, lai jāņuguns apspīd mūsu laukus, lai izaug laba raža!
19.06.2026.