Izlaidumu laiks ir īpašs brīdis, kad sirdī savijas prieks, lepnums, satraukums un cerības. Tas ir laiks, kad tiek aizvērta viena nozīmīga dzīves nodaļa un atvērtas durvis jaunām iespējām, sapņiem un izaicinājumiem. Aiz muguras paliek gadi, kas piepildīti ar zināšanām, draudzībām, smiekliem un neaizmirstamām atmiņām, bet priekšā paveras ceļš uz jauniem mērķiem un sasniegumiem.
Varakļānu vidusskolā izlaidums nosvinēts 3. jūnijā. 12. klasi absolvēja ANNA MĀLNIECE – aktīva un uzņēmīga jauniete, kura skolas laikā ne tikai guvusi zināšanas, bet arī sevi pierādījusi sportā, skolēnu pašpārvaldē un citās aktivitātēs. Jau rudenī viņu sagaida jauns dzīves posms – studijas un ceļš pretī iecerētajai profesijai.
– Iepazīstini, lūdzu, ar sevi!
– Es nāku no četru cilvēku ģimenes. Man ir jaunāks brālis Rūdolfs un lieliski vecāki Līga un Jānis, kuri vienmēr ir mani atbalstījuši un motivējuši sasniegt savus mērķus. Sevi raksturotu kā aktīvu, atbildīgu un pozitīvu cilvēku. Man patīk izmēģināt ko jaunu, pieņemt izaicinājumus un attīstīt sevi dažādās jomās. Viens no maniem lielākajiem vaļaspriekiem ir sports. Jau vairākus gadus spēlēju volejbolu gan zālē, gan vasaras sezonā ārā. Sports man palīdz ne tikai uzturēt labu fizisko formu, bet arī sniedz iespēju pavadīt laiku kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem un gūt pozitīvas emocijas.
Ļoti patīk braukt arī ar velosipēdu. Piedalos dažādos velomaratonos, kas tiek organizēti pie mums Varakļānos. Šajās sacensībās man ir izdevies iegūt arī godalgotas vietas. Pirms diviem gadiem izcīnīju kausu kā ātrākā Varakļānu novada velomaratoniste.
Līdzās riteņbraukšanai esmu pievērsusies arī skriešanai. Pagaidām skrienu salīdzinoši īsas distances, taču mans mērķis ir pakāpeniski uzlabot savu izturību un sasniegt arvien augstākus rezultātus. Jau otro gadu pēc kārtas piedalos "Rimi" Rīgas maratonā, kur esmu veikusi sešu un desmit kilometru distances. Nākotnē vēlos pakāpeniski virzīties uz pilnā maratona distanci – 42 kilometriem.
– Līdzās sportam skolas laikā esi bijusi aktīva arī citās jomās.
– Vēl viena man nozīmīga nodarbe ir tautas dejas. Ceru, ka arī studiju laikā man izdosies atrast iespēju turpināt dejot. Skolas laikā aktīvi darbojos skolēnu pašpārvaldē. Kopā ar citiem jauniešiem organizējām dažādus pasākumus, iesaistījāmies projektos un veidojām skolas dzīvi interesantāku. Tā bija vērtīga pieredze, kas attīstīja sadarbības prasmes, komunikāciju un spēju uzņemties iniciatīvu.
Savulaik ļoti aktīvi iesaistījos jauniešu domē, bet, pieaugot mācību apjomam 11. un 12. klasē, nācās izvērtēt savas prioritātes un aktivitātes jauniešu centrā pavirzīt malā.
Vairākus gadus aktīvi iesaistījos Jaunsardzē. Divus gadus soļoju 18. novembra parādē, tāpat esmu piedalījusies nometnēs, tostarp, Anglijā, kā arī 23 dienu Valsts aizsardzības mācību nometnē. Mums ļoti palaimējās ar instruktoru Mareku Rimšānu, kurš piedāvāja šīs iespējas. Sākotnēji, domājot par nākotnes profesiju, apsvēru arī militāro virzienu, tomēr pārdomāju. Ja pietiks brīvā laika, iespējams varētu turpināt darboties Zemessardzē.
Vidusskolas laikā esmu centusies ne tikai labi mācīties, bet arī iesaistīties dažādās ārpusstundu aktivitātēs. Uzskatu, ka tieši šāda pieredze palīdz paplašināt redzesloku, iegūt jaunas prasmes un kļūt par daudzpusīgu personību.
Man patīk izaicinājumi, un es nebaidos izkāpt no savas komforta zonas. Tieši situācijās, kurās sākotnēji jūtamies nedroši, visbiežāk notiek vislielākā personīgā izaugsme. Tāpēc vienmēr cenšos izmantot iespējas mācīties, pilnveidoties un iegūt jaunu pieredzi.
– Izlaidums jau aiz muguras. Kādas ir sajūtas, atskatoties uz skolas laiku?
– Īpaši nozīmīgs man šķiet vidusskolas posms, jo tas prasīja daudz lielāku patstāvību, atbildību un spēju plānot savu laiku. Tiesa, jau pamatskolas laikā biju patstāvīga, un tas nebūt nenozīmē kaut ko sliktu. Vidusskolā patstāvība tikai auga, jo bija jāspēj sabalansēt mācības un noturēt labas sekmes, paralēli būt aktīvai ārpusstundu notikumos, arī atpūsties, piedalīties pulciņos, tikties ar draugiem. Tas man iemācīja organizēt savu ikdienu, noteikt prioritātes un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.
Pēc vidusskolas beigšanas vēlos studēt Rīgas Stradiņa universitātes Fizioterapijas studiju programmā.
Tā kā man pašai svarīgs ir aktīvs dzīvesveids, līdz ar to šī profesija varētu man piestāvēt. Man vienmēr ir šķitis interesanti, kā darbojas cilvēka ķermenis un kā iespējams palīdzēt cilvēkiem atgūt veselību pēc traumām vai saslimšanām. Man šķiet aizraujoši, ka fizioterapeits spēj ne tikai noteikt problēmas cēloni, bet arī palīdzēt cilvēkam atgūt kustību brīvību, labu pašsajūtu un dzīves kvalitāti. Turklāt tā ir profesija, kas mūsdienās ir ļoti pieprasīta.
Runājot par manu izvēli studēt fizioterapiju, esmu saņēmusi tikai pozitīvu attieksmi. Draugi, radi un paziņas manu lēmumu ir atbal-stījuši. Daži pat joko, ka nākotnē ģimenē būs savs fizioterapeits, pie kura vajadzības gadījumā varēs vērsties pēc palīdzības.
Esmu pārliecināta, ka dzīvē svarīgas ir ne tikai zināšanas, bet arī vēlme nepārtraukti attīstīties. Uzskatu, ka mācīšanās nekad nebeidzas – tā turpinās visu mūžu. To vienmēr ir atgādinājuši arī mani vecāki. Jo vairāk cilvēks zina, jo plašāks kļūst viņa redzesloks, jo interesantāks viņš kļūst gan sev, gan apkārtējiem. Zināšanas palīdz veidot viedokli, pieņemt pārdomātus lēmumus un sasniegt savus mērķus. Zināšanas ir mazs sākums, kas noved pie kaut kā lielāka, pie plašāka redzējuma, jauniem kontaktiem.
– Tavi vecāki ir pedagogi. Vai pašai nav bijusi vēlme apgūt šo profesiju?
– Kad biju jaunāka, šāda ideja tika apsvērta. Tā kā man ir jaunāks brālis, man patika veidot dažādus uzdevumus, mācīju viņu. Tomēr šī patikšana līdz galam neaizgāja. Domājot par nākotnes profesiju, vēlējos ko citādāku, aktīvāku.
– Kādas vērtības tev šobrīd šķiet vissvarīgākās?
– Par savām svarīgākajām vērtībām šobrīd uzskatu atbildību, godīgumu un attīstību. Man ir svarīgi turēt doto vārdu, būt godīgai pret sevi un citiem, kā arī nepārtraukti augt kā personībai.
Virzīties uz priekšu mani motivē pārliecība, ka katra pieredze sniedz kādu vērtīgu mācību. Katrs cilvēks, kuru satiekam, katrs notikums un katrs izaicinājums mums kaut ko iemāca. Tāpēc uz neveiksmēm cenšos skatīties kā uz iespēju mācīties un kļūt stiprākai.
Īpaši man patīk doma, kuru reiz izmantoju savā publiskajā runā. Dažām haizivju sugām ir nepārtraukti jākustas, lai tās varētu elpot. Ja tās apstājas, apstājas arī to dzīvībai svarīgie procesi. Haizivis nav radītas, lai peldētu atpakaļ, bet gan tikai uz priekšu. Arī cilvēkam ir svarīgi nepārtraukti virzīties uz priekšu, attīstīties un tiekties pretī saviem mērķiem. Mēs neesam radīti, lai stāvētu uz vietas, – mēs esam radīti izaugsmei.
– Priekšā jauni izaicinājumi. Vai tas nebaida?
– Nākotnē mani sagaida jauns dzīves posms – studijas un dzīve Rīgā. Protams, ir neliels satraukums par nezināmo, jo dzīve lielpilsētā būs pilnīgi jauna pieredze. Tomēr uz šīm pārmaiņām skatos ar interesi un optimismu. Esmu gatava pieņemt jaunus izaicinājumus, iegūt jaunus draugus, pilnveidoties un veidot savu nākotni. Protams, centīšos arī Rīgā būt tikpat aktīva kā Varakļānos. Ļoti ceru, ka man izdosies!
– Kas šobrīd jauniešiem ir vissarežģītākais?
– Mūsdienās jaunieši bieži izjūt zināmu spiedienu būt nepārtraukti produktīviem. Nereti šķiet, ka jaunībā ir jāizmanto ikviena iespēja, jābūt aktīvam, jāizmēģina viss jaunais un nemitīgi jāattīstās. Tomēr, manuprāt, cilvēki reizēm aizmirst, ka arī atpūta ir svarīga izaugsmes sastāvdaļa. Ir nepieciešams laiks, lai apstātos, atvilktu elpu un novērtētu to, cik daudz jau ir paveikts. Tieši šādi brīži palīdz saprast, cik tālu esam nonākuši un ko vēlamies sasniegt turpmāk.
Mūsdienu jaunieši dzīvo laikā, kad informācijas apjoms ir milzīgs. Ik dienu sastopamies ar neskaitāmām iespējām, izvēlēm un viedokļiem. Dažkārt vecākajai paaudzei var šķist, ka jaunieši ir neizlēmīgi vai slinki, taču patiesībā mēs dzīvojam ļoti straujā tempā, kurā nepārtraukti jāpieņem dažādi lēmumi. Īpaši tas jūtams vidusskolas noslēgumā, kad gandrīz ikviens jautā par nākotnes plāniem – kur studēsi, ko darīsi, kādu profesiju izvēlēsies. Tajā pašā laikā arī pašam vēl ir jāizvērtē visas iespējas un jāsaprot, kurš ceļš būs piemērotākais.
– Ko tu novēlētu citiem jauniešiem?
– Ja man būtu iespēja uzrunāt visus Latvijas jauniešus, es teiktu – nevajag gaidīt ideālo brīdi, lai sāktu darīt. Ir jāmēģina, jākļūdās, jāmācās un jāizmanto iespējas, kas mums tiek dotas. Ne vienmēr viss izdosies uzreiz, taču katrs mēģinājums ir solis uz priekšu. Svarīgākais ir nepalikt malā un nebaidīties rīkoties.
Savukārt skolēniem, kuri vēl turpina mācības vidusskolā, es novēlētu neaizmirst, ka atzīmes nav vienīgais, kas raksturo cilvēku. Skolas gadi ir laiks, kad jāizmanto dažādas iespējas, jāiesaistās aktivitātēs, jāveido attiecības ar pārējiem un jāattīsta savi talanti. Arī es vidusskolas laikā aktīvi iesaistījos dažādās aktivitātēs, un tas ir devis ļoti daudz vērtīgas pieredzes.
Īpašs notikums man bija nominācija Madonas novada jauniešu gada balvā „Sudraba gailis 2025" kategorijā „Līderis". Šis novērtējums man bija apliecinājums tam, ka ieguldītais darbs tiek pamanīts. Taču vēl svarīgāk par pašu nomināciju ir atziņa, ka ir vērts izmantot piedāvātās iespējas, būt aktīvam un iesaistīties.
Visas šīs pieredzes man ir devušas ļoti daudz – gan jaunus kontaktus un draudzības, gan lielāku pārliecību par sevi. Tās ir palīdzējušas attīstīt komunikācijas prasmes un spēju uzstāties cilvēku priekšā.
26.06.2026.