“Stara” lasītājiem piedāvājam fragmentu no atmiņām par skolu Madonā, ko savulaik uzrakstīja gandrīz Madonas vienaudzis, fotogrāfs Jānis Šūsters.
Viņam patika kavēties bērnības atmiņās par laiku, kad pats saticis Kārli Ulmani, konstruējis lidmašīnas un ar puikām slepus smēķējis dāmu papirosus. Šoreiz lai izskan kāds jautrāks atgadījums no Jāņa Šūstera (attēlā) skolas laika.
"Kādā klusā 1943. gada pavasara rītā es, kā parasti, eju uz skolu. Jau klāt „Betleme" (tā toreiz tautā sauca Zvagūža bufeti un iebraucamo vietu) un tiltiņš pār upīti. Dzirdu tādu klusu tarkšķi. Ejot tālāk, tas paliek arvien skaļāks. Kāpjot skolas kalnā, tarkšķis ir jau pavisam skaļš, tas nāk kaut kur no augšas. Paceļu galvu un redzu – uz tornīša smailes sparīgi griežas skārda vējdzirnaviņas. Kas tad nu par jokiem? Klāt alejas gals, un ko es ieraugu? Labajā pusē pie pēdējās liepiņas stāv liela izkārtne: „I šķiras restorāns K. Ķeirāns Madonā". Stāvu apjucis. Ak jā, šodien taču ir 1. aprīlis!
Ieeju skolas vestibilā. Kā parasti, pa kreisi aiz garderobes pie durvīm uz ēdamzāli stāv „Sams" – skolas direktors Aleksandrs Aizpurītis, kuru mēs tā godājām viņa izcili lielo ūsu dēļ. Viņš pāri brillēm skatās uz mani un pamāj ar pirkstu. Es neviļus atskatos uz durvīm. Tās taču esmu aiztaisījis! Direktors bieži stāvēja šinī vietā un gaidīja, kad kāds ienācējs kārtīgi neaizvērs durvis, tad lika vaininiekam stāvēt, kamēr noķers otru grēcinieku. Pieeju pie direktora un pasveicinu. „Jāni, tu esi madonietis, izej pagalmā, tur pie virtuves durvīm ieraudzīsi stāvam ko baltu. Pamēģini atcerēties, vai neesi to kaut kur redzējis, tad nāc atpakaļ un izstāsti man."
Vai tiešām direktors man gribēja „iedot 1. aprīli"? Neko darīt, eju un skatos: stāv balts sievietes tēls no Blumberga akmeņkaltuves (tā atradās upītes krastā, kur tagad autoosta). Eju atpakaļ pie direktora un izstāstu. „Nu tad noej lejā pie Blumberga kunga, manā vārdā atvainojies un pasaki, ka piemineklis tūlīt tiks nogādāts vecajā vietā." Tā arī tika izdarīts – puikas (laikam atkal no piektās klases) dziedot stiepa balto ģipša statuju pa Biržu ielu lejā.
Vēlāk direktors man stāstīja: „Es, kā parasti no rīta agri piecēlies, taisos iet uz dzelzceļa staciju pēc avīzēm (tur atradās kiosks). Kamēr ģērbjos, skatos – pie skolas durvīm kāds stāv. Izgājis no mājas (viņš dzīvoja Dobuļa mājā, pretī skolai, Skolas ielas pretējā pusē, ēka kara laikā gāja bojā), redzu, ka cilvēks stāv vēl arvien. Laikam apkopējai atbraucis kāds ciemiņš. Eju, cilvēks taču jāielaiž iekšā. Saku labrītu, bet atbildes nav. Eju klāt un tad tikai saprotu, ko esmu sveicinājis. Statujai uz krūtīm uzkārts uzraksts: „April, april!""
09.06.2026.